Es par šo vienkārši sāku domāt, jo L man nesen teica, ka es esmu sākusi izskatīties pēc pieauguša cilvēka, un tad es domāju, laikam jau tā ir - es izskatos, nu, es pat nedomāju ārieni. Bet tāpat paliek tā iekšējā sajūta. Nu, bet varbūt tu pats nemaz nevari sajust to pārtapšanu, nevari uz sevi paskatīties no malas, kaut kā tā. Lai to pieaugušo pamanītu, varbūt būtu jāizkļūst ārpus sevis.

Mana pieredze ar cilvēkiem pēc 60 arī ir tāda, ka par pieaugušo lietām ar viņiem nav vērts runāt, bet es maz tādus cilvēkus pazīstu, tāpēc izdarīt kādus secinājumus būtu stulbi. Labākajā gadījumnā veci cilvēki man atgādina pasaku tēlus, bet lielākoties īgnus bērnus. Bet jā – man ir pārāk maza pieredze.