Jo es ticu, ka ikviens, kurš patiešām grib atmest, agrāk vai vēlāk arī atmet. Man trūkst gribēšanas. Ļoti izjūtu smēķēšanu kā kaut kāu vieglāko pašpalīdzību pret visādiem uztraukumiem, bēdām utt Atmest nozīmētu atzīt sev, ka es tieku galā arī tāpat. Nez, kaut kādā ziņā es to pat salīdzinu ar kāpšanu ārā no depresijas un tamlīdzīgām figņām, protams, ir simtiem no cilvēka paša neatkarīgu faktoru, kas var traucēt atlabt, tomēr pašā saknē, es ticu, ir nonākšana līdz "es tiešām to gribu". Kaut kā tā. Un tāpēc man negribēšana atmest smēķēšanu neviļus liek domāt par vēlēšanos kaut ko no visa izmisīguma un destrukcijas tomēr sev paturēt.