Lasot par plastisko ķirurģiju The Beauty Myth, atkal atcerējos, ka es arī (gan meinstrīm medicīnā) ļoti daudz reižu esmu bijusi situācijās, kad man tiek apgalvots, ka šis nesāp, bet gan tikai rada diskomfortu, tāpēc nav ko raustīties, raudāt vai vilkt seju, kamēr man sāp vai sāp ļoti. Jo man ir izteikti zems sāpju slieksnis. (es reiz esmu kaunināta par to, ka raudu, mirkli pirms aizmigt narkozē, jo tas ir sīks adatas dūriens, par ko neraud neviens normāls cilvēks, un es pati būšu vainīga, ja, kad pamodīšos, nevarēšu paelpot, jo man būs ciet deguns -, ļoti palīdzēja nomierināties, starp citu :D).

Problēma jau nav tik daudz tajā, ka ārstiem reizēm nākas darīt cilvēkiem lietas, kas sāp. Problēma ir, ka jebkādā kultūras kontekstā tevi pārliecina, ka tev nesāp tad, kad tev sāp. Un to dara autoritātes, kas it kā zina, kas un kā/cik ļoti cilvēkam var sāpēt.