pelnufeja
16 December 2017 @ 04:55 pm
 
Es nesen sapratu, ka es jūtos savā dzīvē izdarījusi jau tik daudz muļķību, ka man vairs nav nekādu cerību par sevi atstāt kaut kādu "īpaši labu iespaidu", t.i. nekāda princese ziloņkaula tornī es vairs nevaru būt. Vēl pirms laika es jutos apmēram tā, ka laiku pa laikam man gadās sadarīt kaut ko dumju, pieļaut kādu eksistenciālu kļūdu vai vienkārši kaut kā absolūti stulbi izpildīties vai izgāzties, bet es tomēr centos salīmēt to sakarīgo kopiespaidu, man vēl bija cerība, vēl tomēr nebija par vēlu. Un tad es vienā brīdī ļoti skaidri sapratu, ka tas ir beidzies. Citi taču redz man cauri. Es pati redzu sev cauri. Un ir skumjas un vilšanās.

Un tajā pašā laikā ir milzīga atvieglojuma izjūta. Tu apzinies, ka tas nav īsti labi. Bet paveras citas iespējas un brīvības. Tas ir, kā tad, kad tu nolem nobastot skolu vai darbu, lai dzertu parkā vai lasītu grāmatu. Tu zini, ka tu pārkāp noteikumus un agrāk vai vēlāk tam būs sliktas sekas. Bet līdz tam vēl ir kāds laiciņš. Vēl daudz kas negaidīts var notikt.

Es nezinu, vai es gluži esmu tajā punktā, kur ir sajūta, ka varu darīt, ko gribu, jo visu iespējami slikto cilvēki par mani jau tāpat ir padomājuši, bet man liekas, ka es eju tajā virzienā.

Un vienā aspektā šī ir laba iespēja būt godīgai pret sevi, proti, saprast, ka daudzas lietas es nedaru vai neesmu darījusi agrāk, nevis tāpēc, ka man pašai liktos, ka tās nav ok, bet jo ir bijis bail, kā tas izskatīsies un ko par mani padomās.
 
 
pelnufeja
16 December 2017 @ 10:19 pm
ļoti svarīga informācija :D  
Es nezinu, vai nu es veikalā vienkārši aizmirsu šokolādi, vai arī es aizmirsu to nopirkt, t.i., kad biju pie saldumu plaukta, es izdomāju, ka vajag izņemt austiņas un ielikt telefonu, kurā tobrīd klausījos bron-hītu ar Kristīni Ulbergu, somā, jo vienmēr izņemu austiņas un nopauzēju mūziku vai ko nu tobrīd klausos, pirms doties pie kases, un es skaidri zinu, ka vienbrīd man tā šokolāde bija rokās, bet es neatceros, vai es viņu ieliku grozā vai noliku atpakaļ plauktā.