pelnufeja
02 March 2017 @ 08:38 pm
 
Pēdējā laikā es mēģinu starp sevi un pasauli izveidot to aizsargslānīti, kas man dabiski nepiemīt, un tāpēc viss ir pārāk tuvu un sāpīgi. Un ir kļuvis vieglāk. Patiesībā daudz, daudz vieglāk. Es saprotu, ka ir lietas, no kurām vienkārši jādistancējas, citādi par lielākām vai mazākām netaisnībām sāpēs sirds divdesmit četras stundas diennaktī. Es esmu iemācījusies (vai vismaz ļoti, ļoti cenšos) nebāzties cilvēkiem virsū ar palīdzību, par kuru "es zinu", ka viņiem tā noteikti ir vajadzīga, jo es visu zinu labāk, kad viņi man to nav lūguši vai ir skaidri pateikuši, ka to nevēlas. Bet viena lieta, ar ko man tomēr ir ļoti grūti sadzīvot, ir visādas ikdienas līmeņa netaisnības, kuras cilvēki mēdz izveikt un viņiem nekad par to nav jāuzņemas atbildība. Un mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti bieži asi reaģē uz visādām globāla mēroga problēmām, nu, tur karš, koku izciršana, slimības utt. - un viņi ir gatavi iet protestos, ziedot nauu un darīt visādas labas lietas, bet, kad runa ir par kaut kādām ne ok lietām ikdienas realitātē, ļoti bieži neviens par to nerunā, un ir tāda visaptveroša samierināšanās aura, ka tāpat neko nevar darīt, nav vērts neko teikt, uz mani tas neattiecas un tā. Vienalga vai nejēdzību darītāji būtu kaimiņi, kolēģi, cilvēki transportā vai valsts iestādē. Un es nevaru saprast, kāpēc tā ir. Un man ir grūti, un, jo es vecāka kļūstu, jo lielāks šis grūtums kļūst.

Tiešām: šajā aspektā kļūst tikai grūtāk, un nekāds tur "jaunības maksimālisms pāries" nav nostrādājis. Ir aspekti, kuru sakarā es uz pasauli skatos ar tikpat lielu izbrīnu un skumājm kā bērnībā un pusaudzībā. Tas nav pārgājis.
 
 
pelnufeja
02 March 2017 @ 09:29 pm
 
Palīdz tas, ka esmu iemācījusies (atsauce uz te nesen lasīto) neturēt muti.

Muti turēt es nekad neesmu pratusi, bet par to drīzāk esmu domājusi kā trūkumu un tādu lietu, kas ļoti palīdz laiku pa laikam iekulties nepatikšanās vai vismaz nonākt neērtās situācijās. Bērnībā un pusaudzībā man mūžīgi pārmeta, ka nemāku paklusēt un kas tā vispār par runāšanu pretī pieaugušajiem. Un guess what, tādi pieaugušie turpina pastāvēt arī vēlāk, kad jau pats esi liels, t.i. vienkārši ir cilvēki, kam pretī nerunā. Un draugi un paziņas, kas nav eksplicīti nosodījuši manu tendenci nevietā izrunāties, tomēr laiku pa laikam ir norādījuši, ka man pašai būtu vieglāk, ja es tomēr vairāk padomātu, ko un kam saku.

Tāpēc es pakāpeniski biju attīstījusi palielu iekšējo konfliktu, t.i. kaut kāda lieta, ko tu dari un kas jūtas esam dabiska un pareiza, tomēr neskaitās laba un par to pat vajadzētu tā kā kaunēties un sevi nosodīt.

Bet tagad es tā vairs nejūtos, t.i. nemāku un negribu turēt muti. Un, jo mazāk es par to satraucos, jo retāk gadās tādas sitācijas, kad es aiz iekšējās frustrācijas tiešām sarunāju muļķības un vēlāk esmu nikna uz sevi par to, kas pie velna lika man tā runāt, un man ir briesmīgs kauns.
Es tagad esmu pieaugušais un pati izdomāju, kāds cilvēks es gribēšu būt un kādas vērtības man ir svarīgas. Un es esmu tāds, kurš reizēm pasaka lietas, kas citiem nav ērtas un ko viņi negrib dzirdēt. Un reizēm es tāpēc nonāku neveiklās situācijās vai problēmās. Un ir cilvēki, kam es tāpēc nepatīku. I will have to live with myself somehow.