Šīs bija negaidīti jaukas dienas.
Since opposed principles, or ideologies, are irreconcilable, wars fought over principle will be wars of mutual annihilation.
Pēdējo nedēļu laikā es aizdomīgi bieži dzirdu vai lasu ko apmēram šādu "es te par tevi mazliet paguglēju..."
"kur laikā rast man vietu? / man jābēg mūžībā"
Kirkegoriskie lasījumi bija brīnišķīgi - tajos es uzzināju, ka objektivitāte esot nekas cits, kā sirdsapziņas trūkums, ka pret Kantu nevar attiekties kā pret puķu dārzu, un daudzas citas jaukas lietas.
Man ir tik skaista dzīve.
Pa vidu esejas rakstīšanai gāju uz veikalu nopirkt apelsīnus un krāsainas zeķbikses - apelsīnu, diemžēl, veikalā nebija.
To ir visai grūti noformulēt, bet es pēdējā laikā mēdzu izjust dīvaina veida atsvešinātības un attālināšanās sajūtu.
Nezinu, vai tas tā ir izvērties mana bērnības konteksta dēļ - es lielā mērā izaugu ar vectēvu, un, kaut arī daudz kas no kopā pavadītā laika ir bijis tiešām jauks un vērtīgs, ar visu to, ka es bērnību drīzāk atceros kā slazdu, nevis kaut ko patīkamu, - tomēr neviens jau nekontrolēja, kādi stāsti man tiek stāstīti un nedomāja par to, kādu ietekmi tie uz mani varētu atstāt, tāpēc es jau diezgan maza zināju par padomju savienību, tās ieviešanās Latvijā apstākļiem, karu, čeku utml., varbūt tas tā ir noticis tāpēc, ka es esmu tik nesaprātīgi jūtīga, un man ir pārāk spilgta iztēle (reizēm domāju, ka neveselīgi spilgta), bet, kad vēstures skolotāja vidusskolā pateica frāzi: "es domāju īpaši pievērsties otrā pasaules kara apstākļiem Latvijā, jo jaunieši par to visu pārāk maz zina", man bija sajūta "atkal šito, es vairs nevaru izturēt, es zinu pietiekami!".
Tas ir ļoti muļķīgi, bet, šķiet, ka man atkal ir iedomu draugi.
Meh, es esmu aizmirsusi veikalā dilles.
Saldumus vai dzīvību!
Vienā no šodienas semināriem es sajutos nedaudz neērti, jo jau visu nodarbību biju visai daudz runājusi un tās noslēgumā aktualizēju dažādus teksta aspektus, kas man šķita ļoti būtiski un par kuriem man būtu gribējies padiskutēt plašāk, t.i. es gribēju par šo tekstu vēl daudz ko izrunāt, jo biju daudz par to domājusi.
P.S. Nekad iepriekš šo nebiju darījusi.
Since opposed principles, or ideologies, are irreconcilable, wars fought over principle will be wars of mutual annihilation.
Pēdējo nedēļu laikā es aizdomīgi bieži dzirdu vai lasu ko apmēram šādu "es te par tevi mazliet paguglēju..."
"kur laikā rast man vietu? / man jābēg mūžībā"
Kirkegoriskie lasījumi bija brīnišķīgi - tajos es uzzināju, ka objektivitāte esot nekas cits, kā sirdsapziņas trūkums, ka pret Kantu nevar attiekties kā pret puķu dārzu, un daudzas citas jaukas lietas.
Man ir tik skaista dzīve.
Pa vidu esejas rakstīšanai gāju uz veikalu nopirkt apelsīnus un krāsainas zeķbikses - apelsīnu, diemžēl, veikalā nebija.
To ir visai grūti noformulēt, bet es pēdējā laikā mēdzu izjust dīvaina veida atsvešinātības un attālināšanās sajūtu.
Nezinu, vai tas tā ir izvērties mana bērnības konteksta dēļ - es lielā mērā izaugu ar vectēvu, un, kaut arī daudz kas no kopā pavadītā laika ir bijis tiešām jauks un vērtīgs, ar visu to, ka es bērnību drīzāk atceros kā slazdu, nevis kaut ko patīkamu, - tomēr neviens jau nekontrolēja, kādi stāsti man tiek stāstīti un nedomāja par to, kādu ietekmi tie uz mani varētu atstāt, tāpēc es jau diezgan maza zināju par padomju savienību, tās ieviešanās Latvijā apstākļiem, karu, čeku utml., varbūt tas tā ir noticis tāpēc, ka es esmu tik nesaprātīgi jūtīga, un man ir pārāk spilgta iztēle (reizēm domāju, ka neveselīgi spilgta), bet, kad vēstures skolotāja vidusskolā pateica frāzi: "es domāju īpaši pievērsties otrā pasaules kara apstākļiem Latvijā, jo jaunieši par to visu pārāk maz zina", man bija sajūta "atkal šito, es vairs nevaru izturēt, es zinu pietiekami!".
Tas ir ļoti muļķīgi, bet, šķiet, ka man atkal ir iedomu draugi.
Meh, es esmu aizmirsusi veikalā dilles.
Saldumus vai dzīvību!
Vienā no šodienas semināriem es sajutos nedaudz neērti, jo jau visu nodarbību biju visai daudz runājusi un tās noslēgumā aktualizēju dažādus teksta aspektus, kas man šķita ļoti būtiski un par kuriem man būtu gribējies padiskutēt plašāk, t.i. es gribēju par šo tekstu vēl daudz ko izrunāt, jo biju daudz par to domājusi.
P.S. Nekad iepriekš šo nebiju darījusi.
2 comments | Leave a comment