pelnufeja
30 November 2015 @ 05:58 pm
 
Rorty, following Nietzsche, claims that to accept another's version of oneself and one's life is to fail as a human being (1989: 28).

(Vieda Skultans "Arguing With The KGB Archive: Archival And Narrative Memory Of Post-Soviet Latvia")
Tags:
 
 
pelnufeja
30 November 2015 @ 06:12 pm
 
Es joprojām īsti netieku skaidrībā par to, ko es domāju par "es", tā integritāti un attiecībām ar sabiedrību/sistēmu. Es savā attieksmē noteikti esmu kaut kur pa vidu starp divām galējām nostādnēm, proti, es nedomāju, ka "es" ir kaut kas no ārējiem notikumiem gandrīz pilnīgi neatkarīgs, vienmēr spējīgs uz "saviem, konteksta neietekmētiem" lēmumiem un rīcību, tajā pašā laikā es noteikti nepiekrītu arī uzskatam, ka "es" ir kaut kas nesaraujami saistīts ar sistēmu/sabiedrību, es domāju, ka cilvēciska būtne ir spējīga pietiekami pakāpties nost no sabiedrības ietekmes, lai izdarītu kritiskus spriedumus un vajadzības gadījumā izstrādātu individuālu vērtību sistēmu (šķiet, ka kāda no aģentūras definčijām tieši par to runā, proti, ka aģentūra nenozīmē tikai spēju izplānot un rīkoties, bet arī piešķirt lietām jēgu un nozīmi, kas var atšķirties no "vispārpieņemtās"). Es gan arī sliecos piekrist domai, ka, jo vairāk kāds spēj reflektēt par sistēmu, jo tālāk pie tās robežām atrodas, nu, kā jau Rušdi saka "visu ainu ierauga tikai tas, kurš izkāpj no ietvara".

Tāpat es daudz domāju par identitātes un interpretācijas attiecībām. Man liekas, ka tas ir kaut kādā ziņā paradoksāli, ka no vienas puses mēs cenšamies atbrīvoties no citu interpetācijām, stāstiem un versijām par mums, jo tie vardarbīgi mēģina mūs pārvērst vai vismaz piespiest izlikties par to, kas mēs neesam, tajā pašā laikā dažkārt interpretācija "es" var virzīt un veidot arī pozitīvā aspektā (un tāpēc mums tā ir pat ļoti nepieciešama), nu, līdzīgi, kā es domāju, ka identitātes kontekstā liela nozīme ir ne tikai "kas es esmu tagad", bet arī "uz ko es tiecos", man šķiet, ka pozitīva interpretācija, arī tad, ja neatbilst šī brīža realitātei, bet atbilst tam, ko mēs paši gribētu veidot, var būt arī ārkārtīgi noderīga.
Vēl jau, protams, ir uzskats, ka, lai sevi realizētu, mums ir nepieciešama citu atzīšana, nu, kaut vai vecais labais piemērs ar to, ka tu vari uzskatīt sevi par pilnvērtīgu un patstāvīgu cilvēku, cik tev patīk, bet, ja valsts institūcijas tevi atzīst par slimu un aprūpējamu, tad tevis paša uzskatiem īsti nepiemīt leģitimitāte, - šai domai es piekrītu tikai daļēji, proti, uzskatu to par lietderīgu instrumentu, pētot procesus sabiedrībā, to, kāpēc cilvēki savā valstī jūtas nelaimīgi un atstumti, pat ja valsts par viņiem "rūpējas", un arī, lai izprastu, kāpēc cilvēki tiecas piederēt kādai kopienai un iekļauties tajā, bet, tā kā es savā būtībā neesmu racionāla, un ņemu vērā dažādas garīgās struktūras, es nedomāju, ka visos gadījumos indivīda labklājību un autonomiju tiešām nosaka tas, vai citi viņu atzīst par to, kas viņš ir, t.i. es domāju, ka budistu mūkam, kas sasniedzis apskaidrību, ir pilnīgi pofig, ka kaut kāda valsts institūcija viņu uzskata par plānprātīgu ubagu.

Un es nevaru saprast, no kā tas ir atkarīgs - cik lielā mērā kādu "es" noteiks un veidos sabiedrība, un, kurš, runājot līdzībās, kļūs par plānprātīgu ubagu. Un kā noturēties kaut kur pa vidu?