pelnufeja
14 November 2015 @ 02:23 pm
 
Tieši par attieksmi pret bērniem vakar atkal ļoti aizdomājos, kad sēdēju rindā pie ārstes, un tur atnāca sieviete ar puisīti, kurš braukāja ar māšinu pa galdu, drusku kliedza, izbēra uz grīdas mantu kasti, uz galda zīmuļus utt. Man ļoti patika, kā tā sieviete, kaut arī viņa tāpat brīžiem, pēc balss toņa spriežot, bija jūtami aizkaitināta, ar to bērnu runājās un vispār, kā izturējās. Tad, kad sākās visa tā graušanās ap mantu kasti, viņa paskaidroja, ka spēlēties ir ok, bet mantas pēc tam būs jāsaliek atpakaļ, un, ka pirms ņem kaut ko citu, ir jānoliek vietā iepriekšējais, un, kad bērns atteicās likt kaut ko vietā, paskaidroja, kāpēc tas ir svarīgi (nu, tur, kuram tad tas viņa vietā būtu jādara,, cilvēki paklups utt.), un mierīgi sagaidīja, kamēr lietas tiek saliktas atpakaļ. Ļoti atgādināja, kādi bija principi attiecībā pret lietām, kad pieskatīju J. Tāpat, kad bērns sāka kliegt, precīzāk, ļoti skaļi jautāt mātei "kad tu iesi uz darbu", sekoja, nevis "beidz bļaut, nesaproti, ka cilvēkiem traucē", bet gan "kāpēc tu tā kliedz?"
Un, jā, ir tā, ka man pašai nereti traucē, ja šādās situācijās parādās bērni un sākas jandāliņš, īpaši tad, ja es jau esmu uz asaru robežas, tāpēc, ka man kāds kaut ko ne tā ir pateicis, kā bija vakar, bet man liekas forši, ka man ir pietiekami daudz visādu fonu, kas man liek sev jautāt "kāpēc man tā liekas? cik tas ir paamtoti?" utt. Nu, piemēram, kad viņi atnāca, tā sieviete apsēdās, un bērns sāka staigāt ap galdu un braukāt pa to ar mašīnu, un tas bija diezgan skaļi, un mana pirmā doma bija "kāpēc viņa neko nesaka, tas taču ir aizkaitioši skaļi", t.i. man neviens bērnībā tā nebūtu ļāvis uzvesties. Bet tad es sāku domāt tieši par šo "bērnam ir grūti nosēdēt mierā un klusumā, tas ir normāli, ka viņš staigā apkārt un kaut ko dara", t.i. sabiedrībā ir bērni, mēs nevaram viņus izolēt vai apklusināt vienmēr, kad kādam kaut kas traucē, un kāpēc šādā situācijā pateikt bērnam no sērijas "tagad apsēdies un nomierineis" skaitās pilnīgi ok, kamēr, piemēram, tādai adminstratorei, kura ir reāli nelaipna un izsaka cilvēkiem riebīgas piezīmes, kaut arī viņa ir piegušais, kas tā kā varētu savākties, neviens neko nesaka. Un tas man atgādināja to, ko nesen domāju/rakstīju šeit par veciem cilvēkiem un attieksmi "viņš uzvedas stulbi, jo ir vecs, mums viņš nav jāuztver nopietni", un ar bērniem ir līdzīgi, bet, ja tā padomā, ir pilna pasaule pieaugušo, kuri uzvedas skaļi, aizkaitinoši un citiem nepatīkami, un neviens viņiem nepasaka "tagad apsēdies un nomierinies" vai "fui, kā tu uzvedies, ko cilvēki padomās".

Es to varētu vēl plaši izvērst, taču man vajadzētu steidzami ķerties pie mājasdarbu pildīšanas. Bet, man šķiet, ka ir kaut kāds cilvēku slānis/grupa, kas sev kaut kādu iemeslu dēļ ir leģitimizējuši opciju nejēdzīgi uzvesties, kamēr ir citas grupas, kam var aizbāzt muti ar konfektēm vai uzkliegt.

Jā, un es nekādā ziņā neesmu par principu "bērni var darīt visu, kas tiem ienāk prātā, jo viņi taču ir bērni", un man ļoti nepatīk, ja vecāki ar moderniem audzināšanas principiem aizbildina to, ka vienkārši nespēj vai negrib jebkādā veidā pievērst uzmanību tam, ko viņu bērni dara. Jautājums, kur mēs novelkam robežas.

Bet var jau būt, ka man tiešām par šīm tēmām vajadzētu klusēt, jo tieši tāpēc, ka es domāju, ka bērni nav tāds konfekšu uz bļaušanas projekts vien, pati es tos negribu.
 
 
pelnufeja
14 November 2015 @ 04:55 pm
 
The idea of agency is usually to see individuals as “autonomous, purposive and creative actors, capable of a degree of choice” (page 125) [18]. Giddens [28] highlights that agency refers not to the intentions people have in doing things but to their capability of doing. According to Sen [29], functionings concern what a person manages to do and capabilities what a person can do, or can choose in her situation. The focus is on the positive, what kind of life people will be able to live, and how people are able to flourish [18]. Sen [30] states that understanding the agency role is central to recognizing people as responsible persons: “not only are we well or ill, but also we act or refuse to act, and can choose to act one way rather than another” (page 190). The central question is the extent to which wider social, economic and political structures enable
or constrain the agency of different groups and how their agency can have an impact on the wider structures in society [18].

(Anneli Marttila, Eva Johansson, Margaret Whitehead and Bo Burström "Keep going in adversity - using a resilience perspective to understand the narratives of long-term social assistance recipients in Sweden")
Tags:
 
 
pelnufeja
14 November 2015 @ 11:23 pm
 
Man šķiet, ka ļoti laba prakse ir, veicot intervijas, ja nepieciešams mainīt vārdu, pajautāt pašam informantam, kādu vārdu viņš grib.

Īpaši lieliski man tas, protams, šķiet, jo es pati to esmu izdomājusi. Ļoti jācer, ka nevienam citam šī brīnišķīgā ideja nav ienākusi prātā pirms manis. :)