Tieši par attieksmi pret bērniem vakar atkal ļoti aizdomājos, kad sēdēju rindā pie ārstes, un tur atnāca sieviete ar puisīti, kurš braukāja ar māšinu pa galdu, drusku kliedza, izbēra uz grīdas mantu kasti, uz galda zīmuļus utt. Man ļoti patika, kā tā sieviete, kaut arī viņa tāpat brīžiem, pēc balss toņa spriežot, bija jūtami aizkaitināta, ar to bērnu runājās un vispār, kā izturējās. Tad, kad sākās visa tā graušanās ap mantu kasti, viņa paskaidroja, ka spēlēties ir ok, bet mantas pēc tam būs jāsaliek atpakaļ, un, ka pirms ņem kaut ko citu, ir jānoliek vietā iepriekšējais, un, kad bērns atteicās likt kaut ko vietā, paskaidroja, kāpēc tas ir svarīgi (nu, tur, kuram tad tas viņa vietā būtu jādara,, cilvēki paklups utt.), un mierīgi sagaidīja, kamēr lietas tiek saliktas atpakaļ. Ļoti atgādināja, kādi bija principi attiecībā pret lietām, kad pieskatīju J. Tāpat, kad bērns sāka kliegt, precīzāk, ļoti skaļi jautāt mātei "kad tu iesi uz darbu", sekoja, nevis "beidz bļaut, nesaproti, ka cilvēkiem traucē", bet gan "kāpēc tu tā kliedz?"
Un, jā, ir tā, ka man pašai nereti traucē, ja šādās situācijās parādās bērni un sākas jandāliņš, īpaši tad, ja es jau esmu uz asaru robežas, tāpēc, ka man kāds kaut ko ne tā ir pateicis, kā bija vakar, bet man liekas forši, ka man ir pietiekami daudz visādu fonu, kas man liek sev jautāt "kāpēc man tā liekas? cik tas ir paamtoti?" utt. Nu, piemēram, kad viņi atnāca, tā sieviete apsēdās, un bērns sāka staigāt ap galdu un braukāt pa to ar mašīnu, un tas bija diezgan skaļi, un mana pirmā doma bija "kāpēc viņa neko nesaka, tas taču ir aizkaitioši skaļi", t.i. man neviens bērnībā tā nebūtu ļāvis uzvesties. Bet tad es sāku domāt tieši par šo "bērnam ir grūti nosēdēt mierā un klusumā, tas ir normāli, ka viņš staigā apkārt un kaut ko dara", t.i. sabiedrībā ir bērni, mēs nevaram viņus izolēt vai apklusināt vienmēr, kad kādam kaut kas traucē, un kāpēc šādā situācijā pateikt bērnam no sērijas "tagad apsēdies un nomierineis" skaitās pilnīgi ok, kamēr, piemēram, tādai adminstratorei, kura ir reāli nelaipna un izsaka cilvēkiem riebīgas piezīmes, kaut arī viņa ir piegušais, kas tā kā varētu savākties, neviens neko nesaka. Un tas man atgādināja to, ko nesen domāju/rakstīju šeit par veciem cilvēkiem un attieksmi "viņš uzvedas stulbi, jo ir vecs, mums viņš nav jāuztver nopietni", un ar bērniem ir līdzīgi, bet, ja tā padomā, ir pilna pasaule pieaugušo, kuri uzvedas skaļi, aizkaitinoši un citiem nepatīkami, un neviens viņiem nepasaka "tagad apsēdies un nomierinies" vai "fui, kā tu uzvedies, ko cilvēki padomās".

Es to varētu vēl plaši izvērst, taču man vajadzētu steidzami ķerties pie mājasdarbu pildīšanas. Bet, man šķiet, ka ir kaut kāds cilvēku slānis/grupa, kas sev kaut kādu iemeslu dēļ ir leģitimizējuši opciju nejēdzīgi uzvesties, kamēr ir citas grupas, kam var aizbāzt muti ar konfektēm vai uzkliegt.

Jā, un es nekādā ziņā neesmu par principu "bērni var darīt visu, kas tiem ienāk prātā, jo viņi taču ir bērni", un man ļoti nepatīk, ja vecāki ar moderniem audzināšanas principiem aizbildina to, ka vienkārši nespēj vai negrib jebkādā veidā pievērst uzmanību tam, ko viņu bērni dara. Jautājums, kur mēs novelkam robežas.

Bet var jau būt, ka man tiešām par šīm tēmām vajadzētu klusēt, jo tieši tāpēc, ka es domāju, ka bērni nav tāds konfekšu uz bļaušanas projekts vien, pati es tos negribu.