Šī ir viena no tām reizēm, kad es pirms iziešanas no mājām galīgi neesmu droša, vai tas, kā es esmu apģērbusies, ir ok. Reizēm man ir zināmas šaubas, jo es jau vados tikai pēc krāsām un sajūtām.

Bet nu, enīvej, es tomēr eju uz budistu templi veikt novērojumu un meditēt - gan jau viņiem vienalga, kā es izskatos.

Reliģiskais novērojums bija brīnišķīgs, tikai man notirpa kājas. Man ārkārtīgi patīk, ka budismā runā par apmulsušām būtnēm, nevis vainu un grēciniekiem.

Bet tagad, diemžēl, jāmēģina motivēt sevi atgriezties pie esejas šūšanas, jo nekā citādi to nevar nosaukt - man liekas, diezgan bēdīgi, ka kāda kursa noslēgumā var justies tā, ka tev nav ne mazākās nojausmas, ko rakstīt gala darbā, un tu nejūties ieguvis pilnīgi, pilnīgi neko. Bet nu man tādu kursu tikpat kā nav, tā kā ok - es varu baltiem diegiem sašūt tekstu par "kaut ko", ja tas nav jādara regulāri.