Izmetu pirmsmiega loku pa tuvējo apkārtni. Ir tāds žogs, aiz kura vienmēr, kad ejam garām, plosās liels, melns suns - rej un mēģina pārlēkt pāri, viņa galva laiku pa laikam draudīgi parādās virs žoga. Agrāk man bija ļoti bail. Tagad es viņu esmu sākusi draudzīgi sveicināt, un reizēm viņš norimst. Pēdējās dienās uz tā žoga mēdz sēdēt arī melns kaķis. Brīnos, ka viņš nekad nesatrūkstas, kad suns sāk plosīties. Tie tagad mazliet ir mani draugi, es viņus satieku katru dienu un katru dienu ar viņiem mazliet aprunājos.

Šī ir pēdējā reize, kad es runāju par šo incidentu, es par to vairs negrasos teikt nevienu vārdu ne savā, ne citu cibās. Man mazliet liekas, ka te kaut kādā mērā darbojas nelaimīgo vīriešu žēlošanas kults, tipa, viņš ir mazs nadziņš, kas tik nejauki izturas pret citiem, jo viņam bijusi nelaimīga bērnība, mums viņš jāsaprot un jātolerē viņa cūcības, tas viss nav ļaunprātīgi.

Bet es to atsakos un vēlreiz atsakos tolerēt, lai ko arī par mani nerunātu un nedomātu, - es neesmu tik pārliecināta, ka tā nav ļaunprātība. Spēlītes un spekulēšana ar savām sāpēm un neizdevušos dzīvi (neatkarīgi no tā, vai tiek pasniegtas kā izsmalcināts izmisums vai prastas riebeklības) var nebūt nemaz tik neapzinātas, kā varētu šķist. (uzskatiet mani par kukū, es arī esmu kukū, kā jau nesen pie kāda cita ieraksta teicu), bet lietas vispār ļoti bieži nav tādas, kā varētu šķist.

Pēdējā laikā es šad tad nodomāju, ka es nesaprotu, kā tas var būt, ka man ir tik ļoti veicies, tb - man ir tik daudz lietu, par ko būt tik ļoti pateicīgai. Es esmu.

Tik nenormāli nomāc visas šitās papīru ķīpas, un es reāli nesaprotu, kā es pagūstu ar tām tādos daudzumos apaugt, pati taču vairs neveicu nekādas piezīmes, ar roku dzejoļus nerakstu utt. Vienmēr mēģinu atkratīties no visiem iespējamajiem papīriem, ja vien tie nav kaut kādi dokumenti, ar domu, ka es tos tāpat nevaru izlasīt, bet tāpat to ir tik daudz. Un, tā kā es pirmajā acu uzmetienā nevaru saprast, kas nu kurais papīrs ir, ātri sadusmojos, un atliek vien cerēt, ka tādēļ nebūšu izmetusi miskastē kaut ko svarīgu. Es zinu, ka es tagad izklausīšos pēc robota, bet es tiešām ceru, ka dtrīzumā viss, kas nav māksla un grāmatas, būs kaut kā digitalizēts. Galu galā mēs tādā veidā pasargātu arī kokus, vai tad ne?