pelnufeja
19 June 2014 @ 01:42 am
 
Es te domāju un domāju par visu to pornogrāfijas lietu un saprotu, ka manā attieksmē pret to ir kaut kas ļoti iracionāls, ļoti saistīts ar ticību tam, ka pret otru cilvēku būtu jāattiecas kā pret nozīmīgu un cienījamu būtni, vēlams ar maigumu un iejūtību.
Man principā nešķiet, ka seksu nedrīkstētu padarīt par publiski pieejamu materiālu, proti, man vispār nešķiet, ka ir tādas tēmas vai lietas, kuras nedrīkstētu būt publiskajā telpā pieejamas/apskatāmas/apspriežamas.
Man būs ļoti, ļoti grūti šo paskaidrot (lielā mērā tāpēc, ka man tagad ļoti nāk miegs) – es neesmu pret seksu kā publiski pieejamu, bet es esmu tiešām pret pornogrāfiju, un pornogrāfijas elementus es saskatu ļoti daudzās lietās, arī tādās, kas ar seksualitāti (vismaz tieši) vispār nav saistītas. Kaut vai tiešām tajā, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi padarīt savu dzīvi par ļoti detalizēti visiem pārējiem pieejamu sociālajos tīmekļos, tajā, kā dažādas lietas tiek atspoguļotas medijos, tajā, ko masu kultūra ir izdarījusi ar dažādām cilvēciskām jūtām un pārdzīvojumiem, kaut ko pornogrāfisku es tiešām saskatu arī mākslā (un es tagad nedomāju obligāti atklātas, detalizētas seksa ainas).
Es esmu par atklātību un dzīvošanu bez puritāniskiem aizspriedumiem, par to, ka patiesums un dalīšanās ir veselīgas un vērtīgas parādības. Un galu galā, ja cilvēki ir gatavi publiskot savu depresijas pieredzi vai bērnu kristību bildes, kāpēc viņi nevarētu publiskot seksu? Izpratne par privātumu, proti, kas ir dalāms ar apkārtējo pasauli un kas nē, taču tāpat ir subjektīva.
Tāpat es arī neesmu par kaut kādu kristīgo dogmu, ka sekss drīkst eksistēt tikai starp precētiem cilvēkiem, kuri ir gatavi visu atlikušo dzīvi pavadīt kopā un tamlīdzīgi. Manuprāt, tā ir ķermeņa bauda tāapt kā ēšana vai miegs, un cilvēki var gulēt, ar ko viņiem patīk. Un drīkst arī par to reflektēt.

Bet, man liekas, ka te ir ļoti trausla robeža – starp atklātību un patiesumu un tiešām pornogrāfiju ar visām tās negatīvajām iezīmēm.
Pornogrāfija ir nepatiesa (pēc būtības tas tā ir – jo tā ir inscenējums, tikai tāds, kas it kā pretendē uz patiesības statusu, un es tagad nerunāju tikai par seksu, bet tiešām – kāds taču ir inscenētājs, tātad šis kāds arī izvēlas uzstādījumus un galveno ideju, kas skatītājiem būtībā būtu jāuztver, tāad, pretendējot uz patiesumu, tas dod iespēju diezgan veiksmīgi manipulēt ar auditoriju un kultivēt vēlamos stereotipus un priekšstatus.

Jā, un par publiskumu – te tomēr ir iesaistītas vairākas puses, es esmu par to, ka, kamēr ir runa par cilvēku vienu pašu, viņš drīkst publiskot jebko, ko vien vēlas (tb – citi ir brīvi to ignorēt), bet saistībā ar seksa publiskošanu, mēs taču nekad nevaram būt droši, vai visas iesaistītās puses ir labprātīgi piekritušas. Un te es nonāku pie cieņas pret otru cilvēku kā vērtīgu, jūtīgu un respektējamu būtni.
Nezinu, tā ir kaut kāda iracionāla ētiskuma sajūta, proti, tāpat kā mēs nepubliskojam privātas vēstules vai telefona sarunas, nebūtu pareizi publiskot seksa video, kurā redzams, kāds, kurš tam nav piekritis. (lai gan – vai tiešām tas ir iracionāli, ka man tā liekas?)

Kopumā secinājums ir, ka, ja es būtu droša, ka porno industrijā eksistē ētikas principi un tie tiek ievēroti, man pret to nebūtu nekādi iebildumi. Nu, katrā ziņā, ne jau lielāki kā pret Laura Reinika vadītajiem tv šoviem, no kuriem galoniem līstošais prastums un vulgaritāte jau nu neliek justies mazāk neērti kā porno.

Moš, porno industriju vajag reformēt tāpat kā izglītības sistēmu.