pelnufeja
09 June 2014 @ 11:07 pm
 
Nesen man kāds cilvēks teica: "mana ģimene neatbalsta to, ka es rakstu, jo tas, ko es rakstu esot piedauzīgi". Es par šo daudz domāju. Man nekad nebija ienācis prātā konkrētais vārds „piedauzīgi“, bet es vienmēr to esmu literatūrā jutusi – kaunu. Gan par to, ko es rakstu pati, gan par citu rakstīto. Un tas pat nav par kaut kādām tabu tēmām, kas tiek izķidātas līdz niansēm un pasniegtas publiskai apskatei, jo reti kad jau ir tā, ka tas, kas tiek rakstīts, ir viens pret viens ar realitāti, vienalga vai būtu runa par sižetu vai emocijām, bet drīzāk tas ir saistīts ar kaut kādu, nezinu, nepastarpināto atklātību. Visizteiktāk piedauzīguma klātbūtni es esmu jutusi tieši dzejā. Tas, kas ir uzrakstīts, kaut kādā mērā vienmēr ir tieši tā, pat ja tas ir uzrakstīs citādi, par kaut ko citu, tu piekļūsti tam “ir tieši tā” , izpratnei par to varbūt pat vēl tuvāk, nekā, piedzīvojot īstenībā. Man tik tiešām ļoti bieži ir bijis neērti lasīt citu rakstīto, arī tad, kad es par to esmu bijusi absolūtā sajūsmā – nez, kaut kāda “cilvēkam nav tiesību būt tik piedauzīgi godīgam” sajūta. Un tad visu laiku ir milzu pretestība un tajā pašā laikā izaicinājums, kārdinājums iet tieši šo ceļu.

Lielā mērā es šo esmu pārvarējusi, vairs man nepiemīt sajūta, ka dzejoļu rakstīšana ir kaut kas, par ko vajadzētu kaunēties, tagad prātoju, vai tas tā ir tāpēc, ka tas, kā es rakstu un rakstīto uztveru, ir ļoti mainījies, vai arī es gluži vienkārši esmu apradusi ar savām tendencēm piedauzīgi izpausties. Visticamāk, abi varianti.