Šodien ar dž sēdēju pie ezera un domāju, nez, vai baltie objekti, kas ezerā kustas, varētu būt gulbji. Ilgi tā skatījos. Pasaule ir kļuvusi tik aptuvena, bet iekšā viss daudz skaidrāks, daudz mazāk aptuvens un abstrakts. Man pat ir kļuvis daudz vieglāk atrast vārdus un sarunāties ar cilvēkiem, kaut arī reizēm joprojām sev jāatgādina, ka lietas un domas ir jāpaskaidro vairāk izvērsti par pusteikumu. Un arī pie aptuvenās pasaules var diezgan labi un cieši turēties.

Man liekas smieklīgi, ka kāds man mēģina iegalvot, ka man vajadzētu uztraukties par to, ka kādam citam nepatīk manas lit. kritikas, jo mani tas neuztrauc. Īstenībā ir tā, ka par lit. kritikām no visa, ko es jebkad esmu rakstījusi, es jūtos visnedrošāk un mani tiešām ļoti uztrauc, vai tas gadījumā nav galīgi slikti un briesmīgi, bet man tiešām rūp cilvēku viedoklis par teksta kvalitāti/pamatotību utt, tiklīdz es sāku just, ka kāds stāsta apkārt, ka es rakstu sūdīgas kritikas, jo es vienkārši šim cilvēkam nepatīku, man nāk smiekli - es neesmu pieci lati, lai visiem patiktu (tagad gan laikam būtu jāsaka septiņi euro un vienpadsmit centi). Bet tā ir - kāpēc man vajadzētu uztraukties par tādām muļķībām? Man lit. vide kopumā nekad nav patikusi tieši visa šitā figļimigļi dēļ, un es to arī nekad neesmu slēpusi. Izklausīsies stulbi, bet man patīk grāmatas.

Tb - tas mēdz būt skumji un konkrētajā brīdī pat ļoti sāpinoši, jo man vispār ir ļoti grūti ar to, ka cilvēki nesaka, kas viņiem patiešām nepatīk, bet ilgtermiņā man šādas lietas ir vienaldzīgas.


Lai gan varbūt man nevajadzētu tagad tā runāt, varbūt es arī sākšu izpausties internetos ar sazvērestības teorijām, kad man nepatiks manas grāmatas kritika, tas totāli būtu tāds "paaugsies, sapratīsi" variants.