"Visi cilvēki nedomā tā, kā tu - ka problēmas var atrisināt"

Mani arvien vairāk tas, ka "visi tā nedomā" aizkaitina un traucē, tb - lai tad viņi nedomā, bet nejauc šajā nedomāšanā mani.

Liekas, ka plaukstai nekas dramatisks nekaiš, jau ir daudz vieglāk darīt visādas lietas, vakar gan varēju tikai rakstīt, jo saliekta plauksta bija gandrīz vienīgais stāvoklis, kurā nesāpēja. Bet šis man ir parādījis, ka es diezgan labi spēju kaut kādas lietas izdarīt ar kreiso roku. Man gan liekas vienk. – ka manas rokas abas ir vienlīdz neveiklas, tāpēc man reizēm tīri labi izdodas lietot arī kreiso roku darbībām, kas it kā labročiem būtu grūti vai neērti, nu labi, tagad citādāk, jo man vienkārši sāp, ja mēģinu, piemēram, paņemt tējkannu labajā rokā, bet man ir bijis posms, kad es, piemēram, diezgan bieži rakstu īsziņas ar kreiso roku.

Atklātības politika ir viena no, ja ne visvērtīgākā lieta, ko es iemācījos psihoterapijā. Ja medicīna mani nekad līdz galam nav pārliecinājusi par principu "tagad tev, iespējams, ļoti sāpēs, bet pēc tam kļūs daudz, daudz labāk", tad terapija par iekšienes lietām atklātības kontekstā gan. Ir vērts stāties visam tam briesmīgajam pretī.

Es gan domāju, ka tā pavisam es to apzinājos jau pēc tam, bet ļoti ciešā saistībā ar terapijas pieredzi. Iedomājos gan, ka es pametu it kā tik sliktā brīdi, lai pieņemtu tādus lēmumus, ka varbūt man vajadzētu uzrakstīt savai terapeitei un pateikt, ka es esmu dzīva, jo gan jau, ka nekādas citas detaļas ārpus terapijas viņu neinteresē. Bet droši vien tāpēc tas arī var strādāt, lai cik dramatiski briesmīgi neizklausītos, jo tur nav nekādas personiskās ieinteresētības un sajūtas par to, cik šis cilvēks man ir nozīmīgs, interesants utt. Nu, sākumā man, protams, tāda bija, bet tā jau, visticamāk, kāda “šī tagad būs mana māte” lomu spēle.

Bet jā – drīz būs pagājis gads, es domāju, ka man klājas diezgan labi, ja runa ir par kaut kādu mentālo stabilitāti – es jūtos drošāk kā jebkad dzīvē.

Paradoksāli, man šķiet, tas, ka terapijā tu iemācies neminēt, ko citi cilvēki par tevi domā, bet pajautāt viņiem, ja tas ir svarīgi, tāpat arī negaidīt, ka citi uzminēs, ko tu domā, bet pats terapeits, jautāts "ko jūs par mani domājat?”, mūžīgi atbild ar pretjautājumiem no sērijas "un kādas ir tavas fantāzijas?". Tas man abnormāli krita uz nerviem, tāpat kā tas, ka es nevarēju uzzināt, vai viņa ir homofobs, vai viņai šķiet, ka divvalodība ir ok, kādas grāmatas viņa ir lasījusi utt. Bet vismaz valodas kļūdas es varēju izlabot, un viņa redzami centās tās vairs nepieļaut.