Brīžiem mazliet sāku baidīties, vai es kaut kādā mērā nezaudēju empātiju un jūtīgumu, spēju ar kādu sesto maņu apzināties, ka cilvēki ir trauslas un žēlojamas būtnes, kam ir jāpiedod viss. Visvairāk es par šo aizdomājos brīžos, kad saprotu "man vairs nav žēl, ka tu tā jūties, tev ir tiesības to izvēlēties". Man ir žēl par izvēlēm, bet arvien retāk ir patiešām žēl kādu kā situācijas vai citu cilvēku upuri, vismaz ilgtermiņā. Jo cilvēks taču var aiziet no tiem, kas viņam dara pāri, vismaz lielākoties. Tomēr ir bailīgi, vai es neieslīgstu gajējībās. Bet tad ir tā otra puse: kad es eju pie zobārsta, man ir ļoti grūti tur mierīgi gulēt, bail no sāpēm, tā kā man ir zems asinspiediens, mēdz būt problēmas ar anestēziju, man ir ļoti nepatīkami, ka man acīs spīd gaisma, un vispār tas viss mēdz izvērsties diezgan dramatiski, agrāk es būtu sevi nomocījusi ar bailēm jau nedēļu iepriekš, visu laiku iztēlojoties, cik briesmīgi tas būs, kā man sāpēs, ka man noteiktri būs nelabi utt., man liekas, dzīve arī mazliet ir tāds zobārsts, un reizēm anestēzija nestrādā, bet es vairs netaisu to drāmu nedēļu garumā, kas rezultējas ar sirdskaluvēm, nelabumu utt. Ir sajūta, ka es esmu pakāpusies malā no bezdibeņa vienu soli pirms. Un tāpat ir sajūta, ka empātijas, atvērtības, jūtīguma, iecietības un maiguma pret pasauli ir piecreiz vairāk, bet es vairs negribu lēkt tajā tumsā, negribu, ka mana atvērtība tiek izmantota, negribu ļaut sevī dzīt saknes un plaukt vilšanās rūgtumam. Pasaule ir tāda, kāda tā ir: ļaut tai staigāt sev cauri, bet nebūt miskastei, kurā uz palikšanu var apmesties jebkas.

God, grant me the serenity to accept the things I cannot change, the courage to change the things I can, and the wisdom to know the difference.

Šisdienas sarunā par Džoisu, Prustu un Vulfu es sapratu, ka manas spējas tolerēt stulbumu ir neticami paplašinājušās (īstenībā tas ir bijis viens no maniem mērķiem, pilnīgi bez ironijas). Agrāk man šķistu "ārprāts, cilvēki, jūs taču studējat literatūru, kā jūs varat runāt šitādu sviestu, jums taču vispār nav nekādas spējas/vēlēšanās iedziļināties", tagad man drīzāk ir kaut kā skumji par to, ka tāda tipa tekstiem šinī laikmetā vienkārši vairs nav vietas, cilvēki nespēj tos ne izlasīt, ne par tiem reflektēt. Bet var sevi mierināt ar domu, ka modernisma literatūra jau pēc definīcijas nav visiem.
Un es te galīgi nerunāju par kaut kādu subjektīvo "patīk/nepatīk, interesanti/gatlaicīgi", jo, manuprāt, mierīgi var uzskatīt jebkuru literāru darbu par neizturami garlaicīgu un jebkuru autoru par stulbu (bet, ja tu studē literatūru, tu vari kaut ko izdarīt arī ar stulbu tekstu, vismaz tam tā vajadzētu būt).

Bet kopumā mani tas laikam apbēdina, ne tik daudz literatūras, bet gan laikmeta un domāšanas kontekstā. Mani biedē virspusēja un fragmentēta pasaules uztvere, tiešām ārkārtīgi biedē, man tā liekas sveša un draudīga, un neaprakstāmi garlaicīga. Tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, bet reizēm es vēroju cilvēkus un brīnos par to, kā viņi nav nomiruši aiz garlaicības un tukšuma, tā dzīvojot. (ok, tagad gan es izklausos superaugstprātīga, bet tas galīgi tā nav domāts – tas drīzāk atkal laikam ir tas slimīgais empātijas trūkums, tipa es par kādām lietām vienkārši nespēju būt otra ādā, un tāpēc man ir neviļus jādomā – sirsnīgi, jauki cilvēki, bet tik neticami tukši.

O, open minded izklausās pēc kaut kā brīnišķīga - ja vien es tūlīt viņu mājaslapā neatradīšu kaut ko nejauku, piemēram, ka pieteikšanās ir beigusies vai ka es kaut kādu iemeslu dēļ nevaru šo darīt, teiksim, viņu elektroniskie materiāli būtu pieejami tikai onlainā un tādējādi tos nevarētu konvertēt man ērtos formātos, bet vispār man liekas, ka es gribu visus trīs no tiem kursiem, tas ir tik vareni, ka kaut kas šāds notiek.

upd: tā jau man likās, cik bēdīgi, žēl, ka es par šo nezināju ātrāk.

Pff, vedot suni, ieskatījos pastkastē un no tās kopā ar reklāmām izņēmu sev adresētu Latvijas pasta apmaksātu vēstuli, sajūsmīgi vēru vaļā cerībā, ka tas ir apstiprinājums uzvārda maiņai, bet izrādās, ka paziņojums par iecirkni pašvaldību vēlēšanās, kas būs maija beigās, briesmīga vilšanās.