Āaa, mana veselība mani izputinās. Es vienmēr aptiekā eju ar šausmām un aizdomām, bet parasti tāpat no tās iznāku šokēta, mana pieredze ar regulāru iegriešanos aptiekā laikam vienkārši ir pārāk nesena. Man arī teorētiksi visādas lietas, kas nav gluži zāles, bet varētu veselību profilaktiski uzlabot, ir bijis jādzer gandrīz vienmēr, nu, kaut vai par melleņu tabletēm ārsti runājuši, cik atceros, bet man vienkārši vienmēr ir ļoti maz naudas, un tādām lietām, kas nav akūti svarīgas un par kurām arī anv 100 % ticības, ka tas kaut ko vispār ietekmē, naudas vienkarī nekad nepaliek. Bet nu jā - tagad mans ķermenis man ir gana skaidri parādījis, ka es nedrīsktu tā domāt (tipa, jāpārvērtē prioritātes), man ir jāmēģina sev palīdzēt visos iespējamajos veidos, pat jā tā iespējamā palīdzība ir tik ļoti minimāla. Labi vismaz, ka zāles acs spiedienam, kas man ir jālieto obligāti un nepārtraukti, ir valsts daļēji apmaksāti medikamenti, bet tāpat es iztērēju milzu summas visādām puslīdz eksperimentālām lietām, uz kurām tiek liktas cerības, ka tās man varbūt palīdzēs vai novilcinās kādus procesus. Bet par zālēm asinsrites uzlabošanai, kaut arī tās ir jādzer ilgstoši, vismaz pozitīvā lieta, ir, ka, ja kopējā diskomforta sajūta tiešām ir saistīta ar to, ka man ir tik sūdīgi ar to visu, tad tas varētu palīdzēt diezgan ātri (nu, tb - mana pašsajūta varētu sākt uzlaboties diezgan ātri), un pat, ja man tās zāles nelīdzēs ar briesmīgo salšanu un tā, tad jebkutā gadījumā tās uzlabo asinsriti galvā, acu apasiņošanu utt, kas ir baigi svarīgi. Un dullas galvas sajūta man arī varot būt no tā, ka galvā asinis normāli neriņķo, ne tikai acs spiediena dēļ. Vispār es ceru, ka mana asinsrite nevarētu kādā mirklī bez iepriekšēja brīdinājuma apstāties pavisam :D Vispār man ir grūti pierast pie tā, ka es esmu cilvēks, kam regulāri jādzer zāles, brīnos, ka es esmu spējusi sevi tiktāl disciplinēt, ka diezgan reti aizmirstu kaut ko iepilināt vai iedzert. Labi, arī, ka nekas no tā nav antidepresanti vai antibiotikas, nu, vai citas lietas, ar kurām kopā nedrīsktētu lietot alkoholu, tad es uz to visu toč neparakstītos.

Bet vispār es ļoti priecājos, ka aizbraucu uz centru, kaut arī, kā begās izrādījās, tam nekādas baigās jēgas nebija, jo aptiekā tāpat iegāju pie mājām, bet es jūtos krietni labāk, rosāmies un kaut ko darām, ja vien tas neprasa ilgstošu piepūli. Man patīk, ka man ir uzdevumi, jo īpaši, ja pati esmu sev tos izvirzījusi, nevis kāds cits, lai gan mamma par mani vislaik smejas arī, ja man neizdodas lietas, ko pati esmu izlēmusi darīt, nevis, ko viņai vajag, lai es izdaru. Labi, ka viņa neredzēja, ka uz vienas no aploksnēm es galīgi šķībi uzlīmēju pastmarku. Beidzot nosūtīju līgumu un vēl visādas ziemassvētku kartītes, ko mamma palūdza iemest. Bet es te neesmu nekāds profesionāls sūtījumu noformētājs, ja! Un kāda starpība, cik šķībi vai nešķībi uz aploksnes uzlīmēta pastmarka. (šitais gan ir tas pats joks par balto spieķi, tipa, man nav vajadzīgs ne spieķis, ne pavadoņsuns šobrīd, bet, jā tā padomā, principā man kāds no tiem būtu lieti noderējis jau agrāk, jo es pamanījos aizķerties, pakrist, kaut ko apgāzt vai uzliet sev virsū vienmēr un visur), un praktiskas lietas man galīgi nepadodas, kopš sevi atceros, nav tā, ka es tās nedaru vai daru slikti tīšām, man vienkārši nesanāk, - trūkst pirkstu veiklības vai kaut kā tā). bet jā - rosīties ir forši, es sāku justies puslīdz normāli jau kopš vakar metu ārā visus tos papīrus, gāju uz veikalu, pēcāk lasīju stāstu. Varētu izdomāt kaut kādas mazas aktivitātes, ko varētu veikt mājās (lai nav tā, ka viss, ko es daru, saistās ar sēdēšanu pie datora, bet nezinu, kas tas varētu būt, jo kārtot, mazgāt utt. man galīgi nepatīk.

Nesaprotu, kas ir noticis ar manu kindlaplikāciju, netieku pie savām grāmatām, tā vietā man pieprasa ielogoties amazon e-pastā, bet es taču, protams, neatceros paroli. (problēmas ir uz katra soļa.)

Interesanti es planšetē varētu ievilkt kaut ko līdzīgu WalkyTalky un vai Latvijā tas darbotos.