Atgriežoties no vakara pastaigas ar suni, stāvēju tuvējā autobusa pieturā, smēķēju, klausījos mūziku un pēkšņi sajutos tik ļoti viena, bet reizē ārkārtīgi labi, tā sajūta, ka viss noteikti kaut kā atrisināsies, lai cik samudžinājies nebūtu, drošība un paļāvība, tas bija tik labi, ka, likās, ja tā vēl mācētu, varētu aiz prieka apraudāties.

I shall not die of a cold, my son. I shall die of having lived.

Vilkšu savu ne tik smuko, bet siltāko mēteli. Suns ir apvēmis paklāju, bet man nav laika to tīrīt. Savas pākšaugu brokastis arī nespēju apēst, jo vēl neesmu pietiekami pamodusies. Zem džempera, ko uzvilku, laikamn jāpavelk krūšturis, eh, lietas šorīt nevedas pārāk spīdoši.