(..) labā prozā tekstam jābūt distancētam no autora; autoram jāatsakās no ilūzijas “pateikt visu, kā ir”, jo, galu galā, tekstā jēgu ieliek nevis autors, bet gan lasītājs, un, ja autora klātbūtne izrādās traucējoša, viņš īgni atbrīvosies gan no autora, gan no puslasītās grāmatas.

(Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsture”)

Šodien izmetu daudzas skaistas, agrāk arī mīļas un svarīgas lietas. Apskatīju vairākas Eiropas galvaspilsētas. Izmetu vēstules un kartītes. Neko nededzināju. Plēsu un liku atkritumu maisā. Tas nemaz nebija tik grūti. Tikai kaut kāda tāda ļoti savāda sajūta - it kā es plēstu savu dzīvi, mazliet vardarbīgi atbrīvotos no tā, kas teorētiski varētu arī palikt ar mani, kas joprojām ir svarīgs. Un tajā pašā laikā - tam nav nekādas jēgas, skatījos uz to gluži racionāli, es tāpat vairs to visu nevaru lasīt, tāpēc neizmetu tikai nedaudzās L vēstules. Kaudzēm izprintētu dzejoļu (uzgāju pat tādus, kas sūtīti uz Aicinājumu), cik jocīgi, liekas, ka tas bija pirms veselas mūžības. Bet tagad taču man ir tikai 22 gadi. Cik daudz jau ir noticis. Nolēmu, ka nav ko ap sevi/aiz sevis atstāt nevienam tāpat nenoderīgus papīru kalnus. Un es tāpat ticu, ka viss, kas ar mums ir noticis, kas mums piederējis, turpina eksistēt, varbūt tikai mainījis formu, ieguvis citu jēgu. Uzdūros visādām esejām, zpd prezentāciju runām, citātiem uz kodoskopam paredzētām plēvēm, neatvērtai prezervatīvu paciņai. Visgrūtāk (ļoti negaidīti) bija saplēst un izmest pēdējo papīra dienasgrāmatu, ko biju rakstījusi vidusskolas laikā. Tiešām nebiju domājusi, ka tas varētu būt tik grūti. Tieši tobrīd skanēja Zemfiras Жить в твоей голове, sēdēju gultā un ilgi šķirstīju lielas rūtiņu lapas pierakstītas gāzelīgām, bērnišķīgām, nesalasāmām rindkopām. Vienubrīd ienāca prātā, ka, ja nevaru saņemties izmest, varētu to kādam uzdāvināt. Tomēr ātri atmetu šādu variantu, tas kāds tomēr izlasītu to, kas tur rakstīts (kaut arī, pieļauju ar pūlēm, jo man nekad nav bijis viegli lasāms rokraksts). Un tur ir tik daudzas tumšas, briesmīgas lietas. Tik daudz izmisuma. Neviens nebūtu pelnījis to lasīt. Un es arī laikam nepazīstu nevienu cilvēku, kas varētu gribēt manu dienasgrāmatu. Beigās tomēr saņēmos izmest. Tāda simboliska atvadīšanās. Kaut kādi papīri vēl palika, bet tas nekas. Nav vērts sevi piespiest pirms laika.

Runāju ar suni, apceru, nez, vai aiz polārā loka ir kaut kas tāds kā polārie suņi, polārās aitas vai polārie dingo. Tad, kad tev nav neviena, ar ko aprunāties, tu nonāc līdz kam šādam.

Vispār suns pret datorcilvēku bija neparasti draudzīgs. Bet datorcilvēks prata izmantot manu planšeti ar visu talkbeku, parasti cilvēki to neprot, jo pirkstu kustības tomēr mazliet atšķiras. Tā kā ir salabota tā usb lieta, tad mēģināju ieslēgt savu veco datoru, kas man arī izdevās, vajadzētu izskatīt cauri, kas te ir svarīgs, ierakstīt flešā, pārlikt uz mammas datora, un tad jau droši vien mans draugs nokļūs metāllūžņos (lai gan īstenībā es nemaz nezinu, kur jāliek veci datori). Bet jā - kopumā šis nozīmē, ka man vajadzēs jaunu datoru, nu, kamēr dzīvojos šeit, protams, var iztikt, un man jau ir arī planšete, bet nu kaut kādiem rakstu darbiem jau tas neder. Toties beidzot ir pieslēgts rūteris, kas nozīmē, ka varēšu praktizēties ar neta izmantošanu caur planšeti, jei.