pelnufeja
12 December 2013 @ 03:05 pm
 
Tomēr esmu iesprūdusi nodaļā par Raini.
Toties ēdu piparkūkas un, nez kāpēc, atkal ticu, ka es vēl kādreiz kaut ko uzrakstīšu.
 
 
pelnufeja
12 December 2013 @ 05:38 pm
 
Pirms laiciņa kāds cilvēks apgalvoja, ka man ļoti labi izdodoties tēlot mulsumu. Man liekas ļoti savādi, ka no malas izskatās, ka es tēloju. Cilvēki un pasaule mani ļoti mulsina un biedē. Es nespēju nolasīt un izprast visādu darbību un uzvedības motivācijas, un tas rada mūžīgi klātesošu neērtības sajūtu, kas saaug ar kaut kādu neveiklības/neiederīguma sajūtu pašai par sevi. Komunikācija ir mans lielais izaicinājums, kam es tikai pašreizējā dzīves posmā ļaujos. Nezinu, kā man izdodas, bet es ceru tikt vaļā no mulsuma un bailēm kā pamatstāvokļa.
 
 
pelnufeja
12 December 2013 @ 10:46 pm
 
Ja tā padomā, šis laikam ir bijis visskumjākais gads manā dzīvē. Man noteikti iepriekš ir klājies daudz sliktāk, un nekādā ziņā šis nav bijis bezcerīgs vai bezjēdzīgi sāpīgs laiks, bet tieši visaptveroši, ārprātīgi skumjš, ar daudziem zaudējumiem, atklājumiem, ka dzīve vairs nekad, nekad nebūs tāda kā līdz šim, (un, jā, tā būs ļoti citādāka, es ticu, ka daudz, daudz labāka), bet šobrīd varbūt vienkārši ir jāļauj sev mazliet atelpas, varbūt kādu brīdi ir jāļauj sev vienkārši iegremdēt rokas līdz elkoņiem atmiņās un skumjās, vēl mazliet, pirms.
 
 
pelnufeja
12 December 2013 @ 11:19 pm
 
Tikko piezvanīja opis, viskautko parunājāmies, kaut kāda kurzemes vārda raksta sakarā, par ko viņš stāstīja, sākām runāt par Manfeldi (viņa jau tagad ir vietējā zvaigzne), pat opis izrādās ir lasījis Adatu un Dzimtenīti, jo bibliotekāres ieteikušas, adatu gan neesot īsti sapratis, bet dzimtenīte esot bijusi par tām meitenēm, kas aizbrauc strādāt uz ārzemēm, viņš teica "es esmu lasījis divas viņas grāmatas, par vienu, man liekas, bija arī kaut kāds dziesmu uzvedums". Vareni. Precīzi neatceros, cik tieši, bet viņam ir jau pāri astoņdesmit gadiem. Pēdējā laikā gan, man šķiet, opis ir kļuvis mazliet kukū, bet toties Manfeldi sācis lasīt.
 
 
pelnufeja
12 December 2013 @ 11:58 pm
 
Iedevu sunim izlaizīt jogurta trauciņu, skatījos, kā viņš ēd, un nodomāju "viņš ēd tikpat aizgūtnēm kā es, gluži kā dzīvnieks".