pelnufeja
06 December 2013 @ 11:24 am
 
Pat neraudāju, kaut arī vēnu atkal atrast bija grūti, un pie otrā dūriena es jau sāku zaudēt dūšu, lai gan, ja dur delnas virspusē, tad sāp mazāk, nekā tajā locītavā, kur parasti. Bet vispār pizģec, man ne tikai ir grūti atrast vēnu, bet arī asinis briesmīgi lēni tek. Jau sāku domāt, vai šī nav slikta māsiņa, jo tā bija jau vasarā (un viņa, protams, mani atcerējās, med. personāls mani parasti atceras, droši vien, jo esmu tāds gļēvulis un reizēm nerunāju, lai gan tā, ka es vispār nerunāju jau man pēdējā laikā principā vairs negadās), bet nekad agrāk nav bijušas tādas problēmas, tikai ar vēnu atrašanu. Un man esot briesmīgi aukstas rokas.
 
 
pelnufeja
06 December 2013 @ 11:36 am
 
āāā, vajag katru dzejoli savā lapā, cik tad tūkstoš gadu es spiedīšu enter? Protams, varbūt ir kāds veids, kā to var izdarīt ātrāk un par kuru tādi lohi kā es nenojauš, bet labi, nav jau tik daudz.
 
 
pelnufeja
06 December 2013 @ 01:14 pm
 
Tas, kā man tā nopietni pietrūkst, ir miers. Protams, ir arī citas lietas, bet tās ir relatīvi mazsvarīgākas, tb - šobrīd man to nav, bet nākotnē, visticamāk, būs, un arī, ja nebūs, tad šobrīd es to vēl nezinu, tāpēc tur nav traģiskuma pieskaņas. Bet miera ļoti, ļoti pietrūkst. Un es nedomāju mieru tādos lielos vilcienos, jo es esmu mierīga par visu kopumā. Beidzot esmu. Man nav trauksmes un panikas sajūtas par savu dzīvi, kāda bija agrāk, nu, varbūt vienīgi atsevišķos brīžos, bet kopumā es zinu, ka ar mani viss būs labi, un arī, ja kaut kas nebūs labi, tad tā būs mācība, un, jo ātrāk es būšu gatava mācīties, jo lielākas cerības, ka viss tomēr atkal vērsīsies uz labu. Bet man ļoti trūkst miera tajā, kā es daru lietas, visu laiku ir kaut kāds drudžainums: tajā, kā es kustos, kā es plānoju savu laiku, sarunājos ar cilvēkiem utt. Un tas arī lielā mērā ir cēlonis visādām stulbībām, ko es mēdzu izveikt. Bet nezinu, kā lai pie tāda miera tiek.
 
 
pelnufeja
06 December 2013 @ 02:53 pm
 
Un katru gadu es brīnos, kā cilvēki iztur ārprātīgo aukstumu un slapjumu, man ir abnormāli grūti saņemtes iet ārā un ārī iekšā lāgā neko negribas darīt. Labi, ka vismaz te iekšā nav tik ārprātīgi auksti, kā bija mums ar T, tas bija dramatiski. Bet nu jā – ar mani jau moš kaut kas vienkārši nav ok, man salst kājas arī šajos zābakos, jakā gan pagaidām ir diezgan silti, tikai rāvējslēdzējs tāds, ko man nekādi neizdodas aiztaisīt, bet nu ir arī. spiedpogas.