Klausos mūziku, lasu Pīteru Penu. Vienīgais, ko šodien esmu ēdusi, ir dažas siermaizītes un saldējums (bet no kastes un diezgan daudz).

Pizģec, tas džeks no Night Vale man saka, ka es esmu drošībā, apsegusies ar segu, kas mani aizsargās no pasaules, tikai ne no tiem zirnekļiem, kas jau ir manā gultā (vai tad viņš nezina, ka man ir paranoja attiecībā uz kukaiņiem, un čūskām manā gultā?), nez, kā var atbrīvoties no pārāk dzīvas iztēles – man tiešām bieži liekas, ka lietas, ko es iztēlojos, īpaši, ja tās ir briesmīgas, tūlīt notiks, vēl viņš saka, ka nākotne piezagsies, viltīgi izlikdamās par tagadni. Arlabunakti!

Bet vispār, kopš es klausos Night Vale, dzīvot ir kļuvis mazliet vieglāk. Tā kā es retāk satieku cilvēkus, tad Night Vale kaut mazliet rada kaut ko līdzīgu tukšas muldēšanas priekam, bez kura es nevaru dzīvot. Mani sajūsmina eņģeļi, kas aizsēdušies priekšā vecās sievietes Džozijas televizoram, citas pasaules, kas nemitīgi mēģina ielauzties pie mums, diktora muļķīgā samīlēšanās, pūķis, atgādinājumi, ka tas, ka mums ir izdevies izdzīvot/nonākt līdz šim mirklim, ir vareni un vērā ņemami, un viss pārējais. Un tur ir tik forša mūzika.

O, vareni, izrādās, ka tas mans klasesbiedrs, kurš vidēnē izplēsa no žurnāla lapas un nosauca fizikas skolotāju par kuci, un kaut kad pēc tam drīz laikam viņu arī izmeta no skolas, tagad spēlē folkloras ansamblī.

Izskatās, ka mans dators būs atstiepis kājas ar visiem failiem. Nu, labi, nekas tāds, bez kā cilvēce nevarēs eksistēt, jau tur nebija, bet tāpat bēdīgi vienkārši, ka visu laiku ir visād šitāda huiņa. Citādi jau pofig, es viņu tāpat vairs neizmantoju, bet biju cerējusi, ka failus pagūšu pārlikt uz kādas citas ierīces.