Bet vispār, kopš es klausos Night Vale, dzīvot ir kļuvis mazliet vieglāk. Tā kā es retāk satieku cilvēkus, tad Night Vale kaut mazliet rada kaut ko līdzīgu tukšas muldēšanas priekam, bez kura es nevaru dzīvot. Mani sajūsmina eņģeļi, kas aizsēdušies priekšā vecās sievietes Džozijas televizoram, citas pasaules, kas nemitīgi mēģina ielauzties pie mums, diktora muļķīgā samīlēšanās, pūķis, atgādinājumi, ka tas, ka mums ir izdevies izdzīvot/nonākt līdz šim mirklim, ir vareni un vērā ņemami, un viss pārējais. Un tur ir tik forša mūzika.