Atvēru ledusskapi, sapratu, ka nekā ēdama tur gandrīz vairs nav, no pudeles padzēros martini un atkal aizvēru ledusskapi. (ja mammas nebūs arī rīt, man atkal būs jāiet uz veikalu.)

O, ārā ir tik skaists mēness.

Bet jā, ir tā viena puse, kuru es, iespējams, nesaprotu vienkārši, jo nesaprotu...bet tas, kas mani tā racionāli kaitina un sarūgtina visā šajā patriotisma piegāienā, ir visa tā ņerkstēšana "mēs esam mazie nabadziņi, mums visi ir izdarījuši, vai, vai, vai". Kāpēc to nevarētu pavērst "jā, mums ir bijis ļoti smagi un briesmīgi, bet mēs kopā to esam izturējuši, un tagad mums ir brīva Latvija, valoda, kurā drīkstam runāt un rakstīt, un tas ir vareni, un apliecina, cik daudz mēs varam". Un tas nekādi nenozīmē aizmirst vai neizrādīt cieņu. Es nedomāju, ka tās ir lietas, ko vispār ir iespējams tā vienkārši aizmirst, bet man liekas, ka mums te lielā mērā ir pārprasta cieņas izrādīšana. (labi, varbūt man ar kara stāstiem ir bērnības traumas, jau skolā likās - lūdzu, lieciet mani mierā, es šo visu jau zinu), un jā - es negribu, ka man to atgādina katros svētkos, beidzot esmu izaugusi līdz tam, lai to godīgi atzītu Varat mani mierīgi uzskatīt par deģenerātu, kas pavada savas dienas pie tv, bet, ja patriotisms skaitās tas, ko es redzu, piemēram, dziedošajās ģimenēs - tad man tādu nevajag, es tagad noteikti pārspīlēju, bet gandrīz toč liekas, ka izbalsoto ģimeni izbalsoja tāpēc, ka viņi nav latvieši un dziedāja vienīgo priecīgo tautasdziesmu. Kas vēl būtu noticis, ja otrajā tūrē, kad varēja dziedāt kaut ko pēc izvēles jau no iepriekš izpildītā repertuāra, viņi būtu dzidājuši krieviski. Lai, cik ļoti es nebutu par latviešu valodu un pret visādiem absurdiem izgājieniem attiecībā uz krievu valodas statusu un cilvēkiem, kuri neuzskata par vajadzīgu iemācīties latviešu valodu, šajā gadījumā man tas, ja viņi dziedātu krieviski, liktos pilnīgi ok, jo neliekas, ka tur būtu kādas problēmas ar cieņu pret Latviju, valodu vai tamlīdzīgi. Tas ir līdzīgi kā ar trimdas literatūru, man liekas, ka ir daudzi kruti autori, kuri ir nepietiekami novērtēti, nevis viņu darbu patiesās vērtības dēļ, bet gan tāpēc, ka neraksta par populārajām tēmām. Un tas ir reāli bēdīgi.
Mēs kaut kādā mērā vienmēr nesam to, kas ar mums ir noticis, un tas ir gana smagi, manuprāt, bet kaut kādā ziņā, un ne mazā, tas ir arī par izvēli - un es noteikti esmu par dzīvošanu tālāk.
Skatīšos "elpojiet dziļi".