Jocīgi, ka es vienmēr esmu domājusi, ka citi cilvēki ir mazāk vientuļi, nekā es. Vienmēr ir licies, ka, ja viņi zinātu, tad nespētu tā vienkārši dzīvot un izskatīties, ka viss ir ok. Kāds stulbs egocentrisms un naivums. Man reizēm vispār ir ļoti kauns par to, cik maz es esmu spējusi domāt par citiem. Varbūt citi cilvēki vientulību vienkārši spēj dīlot labāk, nekā es. Vai arī slēpt. Nez, vai to iemācās ar laiku?

Iesakiet man, lūdzu, kādu mūziku, kas ir priecīga, bet nav dumja!