"kā tu varēji man to nodarīt?"
Psihologu šovs gan ir varena pirmsmiega izklaide.

Vakar kaut kādi mežoņi bija atnākuši prasīt saldumus. Iztraucēja man sēdēšanu pie datora. Man, protams, nenāca ne prātā vērt vaļā, bet viņi vairākkārt zvanīja pie durīm un vēl klauvējās, kas, manuprāt, ir ļoti nepieklājīgi, un bija žēl suņa, kas ļoti uztraucās. Īstenībā es biju pārsteigta, ka tie bērni vispār parādījās, jo parasti vņi nenāk (iepriekšējā dzīvesvietā), zinot, ka suns ir nikns, varbūt vecāki neļauj, vienalga, bet tas ir patīkami. Es savus saldumus atdot negrasos, ja nu vienīgi man būtu melnā šokolāde, ko nelabprāt ēdu.

(gaidu, kad kāds te iekomentēs kādu morāli par to, kā es nesaprotu bērnus. Bet tās ir muļķības. Es bērnus ļoti labi saprotu. Es varētu pati ar viņiem iet mangot saldumus un dauzīties apkārt. Vienkārši reizēm manī virsroku gūst kašķīgā un īgnā puse, un es vienkārši gribu, lai neviens mani netraucē un netaisa troksni. Es pati joprojām diezgan bieži uzvedos kā uz nerviem krītošs bērns, izbradāju kaimiņu puķu dobes un tamlīdžigi.)

UPD: es laikam izklausos pēc varennejauka un divkosīga radījuma.

Sunim ir slikta gaume, viņš klausās Kelliju Klārksoni. (kad mēs ārdāmies pa dzīvokli, es parasti uzlieku kaut ko jestru). T par mani smējās, kad es pēc E daudz klausījos since you been gone (vienkārši tajā, kas man no mūzikas patīk, es nebiju atradusi neko tādu, kas nebūtu žēlabaini gaudulīgs, bet gan ar mesidžu "viss ir forši, dzīve bez tevis ir daudz labāka"), T teica, ka man vajadzētu Kellijai rakstīt vēstuli un teikt, ka viņas mūzika ir mainījsui manu dzīvi. Lai viņa iet bekot, es klausos, ko nu man kurā brīdī gribas klausīties, pat ja tā ir Kellija.

Dienas grāmata atbildēja, ka viņi jau decembrī plāno sākt izdot arī elektroniskās versijas. Tas, protams, ir vareni, un es par to ļoti priecājos, tikai es gribēju lasīt jau tagad. Man šobrīd nav nevienas grāmatas, ko latviski lasīt. Es, protams, varu lasīt vai klausīties angliski, bet es ļoti sen neko neesmu lasījusi latviski (nu, labi - tagad lasīju Bereli, bet tas jau bija jādara puslīdz obligāti). Es esmu cilvēks, kurš lasa, man šādi ir grūti eksistēt.

Vai tik es neaizeju pa sūkstīšanās taku? Tas aiz bezdarbības. Izdomāšu sev tūlīt kādu varenu izklaidi.

Man toč vajadzētu vairāk laika pavadīt ārā. Aizgāju tepat līdz veikalam, bet tāpat sajutos daudz labāk. Dzeršu alu un klausīšos bronhītus. Varbūt vienkārši jāiemācās ļaut sev bēdāties un nekrist par to panikā. Jo tad tas pāriet un atkal var saņemties.

Un tad, kad es atrodu grāmatu, kuru es tiešām gribu lasīt, tad atkal tā zvaigznes lapa man neļauj tur reģistrēties. Tas ir vienk. briesmīgi. Un ko tad es varu izdarīt? Es jau viņiem esmu rakstījusi. Un tur jau pat neizmet nekādu paskaidrojumu, kāpēc manis izvēlētā parole nav ok. Ņerr.
(varbūt liktenis man mēģina parādīt, ka jāmet tā literatūra pie malas :D)