Cik bēdīgi, ka viss dažkārt tā samudžekļojas, un tad ir tā sajūta, ka tu nevari kādam teikt, kā viss patiesībā ir, jo ir kaut kādi reāli eksistējoši vai iedomāti foni, kas tavu atklātību padara apšaubāmu, vēl jo mazāk ir iespējams saprast, kā ir ar citu atklātību, bet droši vien vistuvāk tam, kā man gribas dzīvot, ir pašai būt, cik vien tas ir iespējams, drošai, ka es esmu godīga. Par citiem, man šķiet, mēs vispār ļoti reti kaut ko patiešām zinām. Komunikācija ir brīnums.

Nez, ko domā apkaimes māju iedzīvotāji, kas, pirms gulētiešanas piegājuši pie loga, dzird ārā kādu saucam "lapsa! lapsa!" Es suni vārdā tikpat kā vairs nekad neuzrunāju, tikai, ja viņš ir izdarījis kaut ko briesmīgi sliktu, un es esmu ļoti dusmīga. Šī nav viņa pirmā palama, nez, vai pēc lapsas nāks vēl kāda.