Man vienmēr ir bijis diezgan grūti aptvert un izprast pieklājības konceptu, neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki sevi tik ļoti apgrūtina ar visādiem "tas nav smuki" un "šitais nav smuki" tā vietā, lai vienkārši normāli dzīvotu. Manā izpratnē nepieklājīgi ir darīt nevis lietas, kas potenciāli varētu izskatīties kaut kā ne tā, bet gan ar savu rīcību traucēt vai apgrūtināt citus cilvēkus, vienkāršojot - es domāju, ka nepieklājīgi ir spļaut uz ielas un ar jebkādu savu rīcību darīt pāri/traucēt citiem. Tad nu es esmu sākusi izvērst nepieklājību visādos publiskos pasākumos vilkt nost zābakus un celt kājas uz krēsla, lai varu tās pavilkt zem sevis. Es tā labprāt būtu darījusi arī agrāk, bet mani mocīja šausmas nejauši atkal nonākt situācijā, kurā kāda mana rīcība ir izrādījusies galīgi ne ok (tā neviens nedara :D). Vienkārši ir tā, ka man ir diezgan grūti nosēdēt (ne ķermenisku iemeslu dēļ, es vienkārši visādās vidēs, kur ir daudz cilvēku, lielākoties izjūtu diezgan lielu spriedzi, un tāpēc man ir grūti mierīgi sēdēt krēslā), agrāk es šo mēdzu risināt sēžot uz grīdas, jo tad ir daudz vienkāršāk knosīties, grozīties un bieži mainīt pozas, nepievēršot sev lieku uzmanību, bet tagad man tā vairs vienmēr negribas darīt, turklāt, piemēram, meistardarbnīcu telpās grīda noteikti ir ļoti auksta. Kāju vilkšana zem sevis ļauj man kaut kā sajust visu savu ķermeni kopumā, rada drošības sajūtu, un es varu koncentrēties uz to, kas apkārt notiek, un sarunāties, klausīties utt, nevis domāt par to, cik grūti man ir mierīgi nosēdēt. Es esmu pietiekami daudz un bieži nonākusi stulbās situācijās, kad es sāku neadekvāti uzvesties tāpēc, ka es par kaut ko esmu panikā, bet rūpīgi cenšos to slēpt, lai tikai citi nesāktu domāt, ka ar mani kaut kas nav ok, man vairs negribas visu šito sviestu, jo, nu labi, ir situācijas un cilvēki, kas man joprojām izraisa šausmu tirpas, bet lielākoties visādus šitādus gļukus var vismaz daļēji novērst diezgan normāli ar it kā diezgan mazām lietām.

Bet vispār pēdējās dienas ir bijušas briesmīgi jaukas un patīkamas. Man pietrūks tādu dienu.

Mans suns no lāča ir pārvērties par lapsu.

Interesanti tam, ka tādas lietas kā Lolitas dienasgrāmatu vai filmu Fish Out of Water nav tik vienkārši atrast torentos (es pieļauju, gan jau, ja zina, kur meklēt, var atrast) ir kādi īpaši iemesli, ja ir, tad man tas liekas totāli absurdi un nejēdzīgi, ņemot vērā to, ka internets ir pilns ar jebkuram pieejamu pornogrāfiju. Bet mākslu un sakarīgas dokumentālas filmas nevar atrast. Abnormāli. Nez, vai tie ir kādi mēģinājumi celt sabiedrības ētikas un morāles līmeni.