Seeing words in different colours and textures aids my memory for facts and names. For example, I remember that the winning cyclist of each stage of the Tour de
France wins a yellow jersey (not green or red or blue), because the word ‘jersey’ is yellow to me. Similarly, I can remember that Finland’s national flag has a blue cross
(on a white background) because the word ‘Finland’ is blue (as are all words beginning with the letter F). When I meet someone for the first time I often remember their
name by the colour of the word: Richards are red, Johns are yellow and Henrys are white.

(Daniel Tammet "Born On A Blue Day")

Man principā arī tā ir, es daudzas lietas atceros tikai tāpēc, ka tās veido krāsās balstītas sakarības, līdzīgi, kā viņš to te apraksta, es zinu, ka kāda lieta vai vārds ir noteiktas krāsas un formas, un tad saistībā ar to galvā veidojas vēl citas krāsas un formas, kas ietver sevī informāciju. Tomēr reizēm gadās arī kļūmes, piemēram, es mūžīgi sajaucu Kantu ar Dekartu, jo šos vārdus redzu pilnīgi vienādus.
Jā, un vēl man ar vārdiem ir tāpat kā šīs grāmatas autors apraksta savu pieredzi ar skaitļiem, proti, vārdam nepiemīt tikai krāsa un forma, tā ir kā substance, ar dažādiem vārdiem man saistās dažādas sajūtas, daži vārdi ir skaisti, bet citi neglīti (gan ne īsti vizuālā nozīmē), es to neprotu īpaši labi izskaidrot, vārds ir arī sajūtams un piedzīvojams, ne tikai redzams.
Sāku domāt, ka varbūt tieši visa šī spēja redzēt/just tādas lietas ir atņēmusi man spēju savas domas verbalizēt sakarīgi un citiem saprotami (nu, vismaz es bieži jūtos gandrīz tā, ka es tiesām „neprotu runāt“), ir ideja par to, ko es gribu pateikt, un vesels vārdu blāķis, kas karājas gaisā, bet vārdus nav iespējams pielāgot, un „sajūtu“ par to, ko es gribu pavēstīt, jau citiem nav iespējams nodot, nu, ja vien runa nav par literāriem darbiem.

"I had no strong feelings towards my brother and we lived parallel lives. He often played in the garden while I stayed in my room and we hardly ever played together.
When we did, it was not mutual play – I never felt any sense of wanting to share my toys or experiences with him. Looking back, those feelings seem somewhat alien to
me now. I understand the idea of mutuality, of having shared experiences. Though I sometimes still find it difficult to open up and give of myself the feelings necessary to
do so are definitely inside me. Perhaps they always were, but it took time for me to find and understand them.
I became an increasingly quiet child and spent most of my time in my room, sitting on my own in a particular spot on the floor, absorbed in the silence. Sometimes
I’d press my fingers into my ears to get closer to the silence, which was never static in my mind, but a silky, trickling motion around my head like condensation.
When I closed my eyes I pictured it as soft and silvery. I didn’t have to think about it; it would just happen. If there was a sudden noise, such as a knock on the
door, it was painful to me, like a shattering of that experience." - šis viss man arī ir ļoti pazīstams.

Laikam ir svētdiena. Es arī dzīvoju ļoti svētdienīgi - cepumi, olīvas, pastaiga gar jūru un grāmata. It kā man visas dienas pēdējā laikā nebūtu kā svētdienas, bet šodien es nerakstu, pat ja man kaut kas ienāk prātā (mans slinkums laikam ir abnormāls, es nerakstu dzejoli, pat ja ir sajūta, ka tas varētu uzrakstīties diezgan ātri vienkārši, jo man negribas), no otras puses man ir pietiekami laba atmiņa, tā kā padomāt par rindām ir tas pats, kas mazliet parakstīt, tekstu nepabeidzot, tātad es joprojām “rakstu katru dienu”. Man pašai par sevi nāk smiekli.