Seeing words in different colours and textures aids my memory for facts and names. For example, I remember that the winning cyclist of each stage of the Tour de
France wins a yellow jersey (not green or red or blue), because the word ‘jersey’ is yellow to me. Similarly, I can remember that Finland’s national flag has a blue cross
(on a white background) because the word ‘Finland’ is blue (as are all words beginning with the letter F). When I meet someone for the first time I often remember their
name by the colour of the word: Richards are red, Johns are yellow and Henrys are white.
(Daniel Tammet "Born On A Blue Day")
Man principā arī tā ir, es daudzas lietas atceros tikai tāpēc, ka tās veido krāsās balstītas sakarības, līdzīgi, kā viņš to te apraksta, es zinu, ka kāda lieta vai vārds ir noteiktas krāsas un formas, un tad saistībā ar to galvā veidojas vēl citas krāsas un formas, kas ietver sevī informāciju. Tomēr reizēm gadās arī kļūmes, piemēram, es mūžīgi sajaucu Kantu ar Dekartu, jo šos vārdus redzu pilnīgi vienādus.
Jā, un vēl man ar vārdiem ir tāpat kā šīs grāmatas autors apraksta savu pieredzi ar skaitļiem, proti, vārdam nepiemīt tikai krāsa un forma, tā ir kā substance, ar dažādiem vārdiem man saistās dažādas sajūtas, daži vārdi ir skaisti, bet citi neglīti (gan ne īsti vizuālā nozīmē), es to neprotu īpaši labi izskaidrot, vārds ir arī sajūtams un piedzīvojams, ne tikai redzams.
Sāku domāt, ka varbūt tieši visa šī spēja redzēt/just tādas lietas ir atņēmusi man spēju savas domas verbalizēt sakarīgi un citiem saprotami (nu, vismaz es bieži jūtos gandrīz tā, ka es tiesām „neprotu runāt“), ir ideja par to, ko es gribu pateikt, un vesels vārdu blāķis, kas karājas gaisā, bet vārdus nav iespējams pielāgot, un „sajūtu“ par to, ko es gribu pavēstīt, jau citiem nav iespējams nodot, nu, ja vien runa nav par literāriem darbiem.
France wins a yellow jersey (not green or red or blue), because the word ‘jersey’ is yellow to me. Similarly, I can remember that Finland’s national flag has a blue cross
(on a white background) because the word ‘Finland’ is blue (as are all words beginning with the letter F). When I meet someone for the first time I often remember their
name by the colour of the word: Richards are red, Johns are yellow and Henrys are white.
(Daniel Tammet "Born On A Blue Day")
Man principā arī tā ir, es daudzas lietas atceros tikai tāpēc, ka tās veido krāsās balstītas sakarības, līdzīgi, kā viņš to te apraksta, es zinu, ka kāda lieta vai vārds ir noteiktas krāsas un formas, un tad saistībā ar to galvā veidojas vēl citas krāsas un formas, kas ietver sevī informāciju. Tomēr reizēm gadās arī kļūmes, piemēram, es mūžīgi sajaucu Kantu ar Dekartu, jo šos vārdus redzu pilnīgi vienādus.
Jā, un vēl man ar vārdiem ir tāpat kā šīs grāmatas autors apraksta savu pieredzi ar skaitļiem, proti, vārdam nepiemīt tikai krāsa un forma, tā ir kā substance, ar dažādiem vārdiem man saistās dažādas sajūtas, daži vārdi ir skaisti, bet citi neglīti (gan ne īsti vizuālā nozīmē), es to neprotu īpaši labi izskaidrot, vārds ir arī sajūtams un piedzīvojams, ne tikai redzams.
Sāku domāt, ka varbūt tieši visa šī spēja redzēt/just tādas lietas ir atņēmusi man spēju savas domas verbalizēt sakarīgi un citiem saprotami (nu, vismaz es bieži jūtos gandrīz tā, ka es tiesām „neprotu runāt“), ir ideja par to, ko es gribu pateikt, un vesels vārdu blāķis, kas karājas gaisā, bet vārdus nav iespējams pielāgot, un „sajūtu“ par to, ko es gribu pavēstīt, jau citiem nav iespējams nodot, nu, ja vien runa nav par literāriem darbiem.
Leave a comment