Es nespēju izturēt to mētāšanos no vienas sajūtas otrā - no kaislības pret dzīvi, kas dod pārliecību, ka tās dēļ es varu visu, uz briesmīgo izmisumu un pamestības sajūtu. Un izmisums jau nav tikai par slimību, tas tā ir bijis vienmēr, viss tas sūda pārjūtīgums, paralizējošās bailes, ko pasaule man iedveš, milzīgā bezspēcība tās priekšā.

Kā vieni rūpējas par mirušo kapiem, tā es rūpējos par grāmatām. Es tās tīru, veicu nelielus labojumus, uzturu tās labā kārtībā. Un katru dienu es atveru vienu vai divus sējumus, izlasu dažas rindas vai lapaspuses, ļauju aizmirsto nelaiķu balsīm rezonēt manā galvā. Vai viņi, šie mirušie rakstnieki, to sajūt, kad tiek lasītas viņu grāmatas? Vai kniepadatas dūriena lieluma gaisma ataust viņu tumsā? Vai viņu dvēseles sakustina cita cilvēka domas vieglais pieskāriens, lasot viņu domas? Es ceru, ka jā. Jo būt mirušam droši vien ir ļoti vientulīgi.

(Diāna Seterfīlda "Ttīspadsmitais stāsts")

Nekad nebūtu domājusi, ka es skatīšos dokumentālas filmas.