(..) Un atcerieties - jūsu eksistences realitāte, tāpat kā
Eksistence jūsu tuvajiem, dārgajiem, ielām, kur uzaugāt,
Kokiem, kuros iekārāt strazdu būrus, un putniem,
Kas tajos iemājoja, skolas soliem un rajona stadiona
Celiņiem, jūsu mīļoto pirkstiem uz lūpām,
Debesīm virs galvas un zemei zem asfalta ir atkarīga
Tikai no jums, jūsu spējas turēties rāmjos un gatavībai rīkoties,
Pārtverot jebkurus mēģinājumus sašķobīt esību,
Parādoties haosa vētrām, nebūtības mikrobiem, atnācējiem
No viņas puses. Konkrētība katrā detaļā lai jūs nepamet,
Tāpat kā pielietojams, nosvērts saprāts, kas palīdz atrasties šeit
Un tagad. (..)

(Sergejs Timofejevs "Stereo")

Jūs visi droši vien zināt, ka esmu iesūdzējis tiesā "Pall Mall" cigarešu ražotājus, jo viņu cigaretes nav mani nogalinājušas, un man jau ir astoņdesmit četri gadi. Klausieties: pēc Otrā pasaules kara - pēdējā, kurā mēs uzvarējām, - es Čikāgas Universitātē studēju antropoloģiju. Un antropologi, kas pēta tūkstošiem gadu vecus cilvēku galvaskausus, apgalvoja, ka mums pienākas dzīvot tikai kādus trīsdesmit piecus gadus, jo tieši tik ilgi mūsu zobi spēj izvilkt bez mūsdienu zobārstniecības palīdzības.
Kas tie bija par zelta laikiem: trīsdesmit pieci gadi, un palieciet sveiki. Lūk, ko nozīmē saprātīga radīšana! Tagad visi demogrāfiskā sprādziena upuri, kas var atļauties zobārsta pakalpojumus un veselības apdrošināšanu, nabaga murmuļi, dzīvos simt gadu!

(Kurts Vonnegūts runa Indianapolisā, Klavsa zālē, 2007.gada 27. aprīlī)

Cik daudz laika gan man būtu, ja visādas sadzīviskas lietas nesagādātu tādas grūtības, un droši vien arī spēka būtu krietni vairāk. Pēdējās pusstundas laikā esmu sapratusi, ka man divas pavisam sīkas lietas prasa milzīgu piepūli un vēl arī kādu krietnu laiku, kamēr aptveru, kā tās vispār būtu darāmas.