Man tik ļoti patīk dzīves mazās (?) lietas. Tas, ka vakarā nāku mājās un pie ārdurvīm satieku Tīnu ar Džeraldu, kuri atgriežas no pastaigas, vēstules, visādi nieki, kas liek kārtējo reizi apjaust, cik mīļas man ir kļuvušas manas mazās meitenes, grāmatu lasīšana. Man patīk dienas, kurās tas viss kaut kā īpaši izgaismojas, tādās dienās es ticu savai dzīvei. Visam jau esošajam un arī tam, pēc kā es ilgojos.

Un tomēr es nevaru un nevaru beigt domāt par kādu nesen piedzīvotu situāciju, kas man liekas ārkārtīgi pazemojoša. Un tāda man tā šķiet manis pašas rīcības dēļ. Tā bija nejauka rīcība pret kādu cilvēku, par ko es pēcāk ļoti pārdzīvoju, un vēl man visu laiku jādomā par to, cik ļoti man riebjas sajūta, ka ir kaut kas, kas var mani mudināt rīkoties tā, kā es nemēdzu rīkoties nekad. Man nepatīk, ka citi cilvēki tiešā vai netiešā veidā spēj mani tik ļoti ietekmēt. Vēl pie tam, tādi cilvēki, kuri paši par šādas sev piemītošas varas esamību visticamāk nemaz nenojauš.