Liela problēma, kas neļauj man tikt galā ar lietām, ir sāpes un vispār tā intensitāte, kādā es piedzīvoju dažādas emocijas un reaģēju uz pasaules vai iekšējiem impulsiem. Kaut kas atgadās, un es vienkārši pēkšņi esmu iemesta centrifūgā, no kuras nevar tikt ārā. Tas arī ir iemesls, kāpēc es dažkārt izvairos cilvēkus konfrontēt ar lietām, kas man nešķiet ok - ne tik daudz, jo man bail no pašas nesaskaņu esamības, bet, jo es jau paredzu, ko tas man nodarīs, un es zinu, ka es atkal būšu tajā drausmīgajā virpulī, kur šķiet, ka vienīgā izeja ir, nez, izlēkt pa logu, jo tikt ārā no savas apziņas es nevaru. Es vairs neeju uz koncertiem, lai man nebūtu šī overlouda. Jo, ja mūzika mani tiešām uzrunā, arī tad man gribas izlēkt pa logu. Labi, ka ar citām mākslas formām nav tik traki. Arī it kā patīkamas emocijas un impulsi var kļūt neizturami, kad sasniegta noteikta intensitātes pakāpe. Es par šo arī daudz runāju terapijā. Pasauli piedzīvot vienkārši bieži ir pārāk neizturami.

Bet pēdējā laikā es esmu pamanījusi, ka manā galvā ir kaut kāds klusuma punkts. Reizēm notiek kaut kas ļoti nepatīkams, cilvēki man saka sāpinošas lietas, ir konflikts vai taml., un es joprojām piedzīvoju visādas emocijas. Un izjūtu tās spēcīgi. Mēdz būt ārkārtīgi grūti un nepatīkami. Bet nav vairs kādreizējās panikas. It kā starp mani un visām tām manām emocijām vai citu cilvēku emocijām būtu neredzams plīvurs. Un tā nav tā agrākā distancēšanās, kas patiesībā ir tikai coping mehānisms traumatiskai realitātes pieredzei, bet gan ļoti skaidra "I stand still no matter what happens" sajūta. Tas ir tikai reizēm, kad es to sajūtu. Bet tas tāpat šķiet neticami. Tas ir kaut kas līdzīgs kā ar feju apli grāmatā The Ocean at the end of the Lane: kamēr varonis stāv konkrētā dārza punktā, viņam nekas nevar notikt, kaut gan apkārt lidinās visādi monstri. Tikai tas feju aplis ir manā galvā. Un var neticēt, ka tas eksistē (grāmatā puika arī domā, ka tās ir muļķības, līdz tas strādā). It is, what it is. Pagaidām es šo esmu piedzīvojusi tieši konfliktsituācijās. Es joprojām ļoti pārdzīvoju, bet tas viss man vairs nevar tik fundamentāli nodarīt pāri, kā tas ir bijis agrāk.