Palasīju internetos, kā rūpēties par pavasara augiem podiņos, rūpīgi apdomāju, kur būs vispiemērotākā vieta, kur nolikt narcisi, ko man vakar uzdāvināja. Es tai pat nolikšu blakus bļodu ar ūdeni, jo kaut kāda tur augu speciāliste saka, ka tas padarīs gaisu pietiekami mitru, biju pat ar mieu ienest no balkona sniegu, ko kausēt tai bļodā, jo tas esot pavisam labi, bet sniega uz balkona diemžēl nebija. Nu, nez, visi man jebkad piederējušie istabas augi ir drīz vien miruši, jo es gluži vienkārši aizmirstu par viņu eksistenci. This time I will try to do better.
Vēl šodien bija absolūti perfektais eksistences mirklis, kurā pasaules briesmīgums uz dažām minūtēm vienkārši neko nenozīmē; bridu uz pieturu, sniga, bija ļoti gaišs, ziema bija pareiza un skaista (tādu ziemas mirkli piedzīvoju pirmoreiz šogad), un austiņās skanēja Niks Keivs. Nokrist prozas vajadzībām gan neizdevās.
The trees all stand like pleading hands
We go down with the dew in the morning
And we breathe it in
There is no need to forgive
Breathe it in
There is no need to forgive