Paldies, ka padalījies. Man arī tā bija, ar izņēmumu, ka vienmēr esmu gribējusi ar visiem pa labam (jau no ļoti maza vecuma),tādēļ neatceros, ka kādreiz būtu situsi vai vispār pat runājusi pretī. Pašlaik gan visvairāk atceros psiholoģisko teroru, taču bijušas arī epizodes ar galvas sišanu prat sienu. Es laikam mājās nemaz tik daudz nestāstīju, jo vecāki uz skolu gāja tikai dažas reizes.. Kā jau mazā lauku skolā, tur bija tik daudz dažādu bērnu, un man nudien negāja vissliktāk, tādēļ nebrīnos, ka skolotāji tam nepievērsa tik lielu uzmanību...
Tā visa dēļ man laikam joprojām ir problēmas izteikt viedokli un aizstāvēt to..