Un vēl par to šovu.
Īpaši pretīgs ir tas viņu moto, ka "ikviens var mainīties, vajag tikai gribēt". Un kā piemēru viņi izmanto raidījuma vadītāju - bijušo vietēja mēroga rokzvaigzni, kas vienu rītu esot pamodies un izlēmis vairs nelietot apreibinošas vielas.
Es neesmu absolūta sociālā determinisma aizstāve. Ja es domātu, ka pasaule tiešām ir tāda; ka sociālais konteksts nosaka pilnīgi visu, ka cilvēkam nav rīcībspējas, nav nekādu cerību, nav iespēju uz pārmaiņām, nav izvēles, es jau sen būtu izdarījusi pašnāvību.
Un mani arī pašu tieši resilience idejas un tādas lietas ļoti interesē.
Un tomēr - sievietei, kura nākusi no vardarbīgas ģimenes, cieš no alkohola un/vai narkotiku atkarības, nav ieguvusi izglītību, ir māte vairākiem bērniem, ir kopā ar vardarbīgu partneri (plus/mīnus šie vai kādi citi mainīgie) - vienā dienā pieņemt lēmumu sākt mainīt savu dzīvi - nav tas pats, kas cilvēkam ar drošu vidi mājās un stabilu darbu pieņemt lēmumu sākt skriet, atmest smēķēšanu vai sākt apmeklēt spāņu valodas kursus. (Un es nekādā ziņā nesaku, ka cilvēkam no relatīvi labvēlīga sociālā konteksta nav problēmu; man patiesībā pašai reāli besī, ja visu šito sajauc kopā un izveido argumentu "tu vienkārši esi slinks ķēms, beidz činkstēt, tu nezini, kas ir īstas problēmas!") Tās vienkārši nav salīdzināmas lietas. Tā ir cita kategorija.
Un man šķiet, ka varoņa, kas izķepurojies no visdziļākās bedres un iet tālāk ar laimīgu smaidu un nezkādām superspējām, tēla veidošana ir sabiedrības morāli kropļojoša. Tā nāk par ļaunu pilnīgi visiem - tiem, kas šo varoņa tēlu iemieso (domāju, ka drusciņ, drusciņ varu runāt no personiskās pieredzes pagātnē, tiem, kas varbūt cenšas, bet tomēr neatbilst visiem parametriem, un tiem, kas vēro no malas - lasa rakstiņus žurnālos un skatās šovus.
Jo šādā gadījumā sabiedrībai nekas nav jāmaina ne attieksmē, ne sociālā atbalsta sistēmās. Mēs vienkārši demonizējām tos, kas izkrīt ārpus "normāla pilsoņa" rāmīša - sabāžam viņus (lielākoties sūdīgās) iestādēs, kuru darbinieki, kā izrādās, pie pirmās iespējas apspriedīs šo cilvēku privātās dzīves kameru priekšā, vai arī - vienkārši iemācāmies viņus nerdzēt. Bet, ja viņiem kaut kā izdodas izķepuroties, tad varam viņiem atvēlēt kādu žurnāla vāku vai raidījuma sēriju. Cik ērti.
Īpaši pretīgs ir tas viņu moto, ka "ikviens var mainīties, vajag tikai gribēt". Un kā piemēru viņi izmanto raidījuma vadītāju - bijušo vietēja mēroga rokzvaigzni, kas vienu rītu esot pamodies un izlēmis vairs nelietot apreibinošas vielas.
Es neesmu absolūta sociālā determinisma aizstāve. Ja es domātu, ka pasaule tiešām ir tāda; ka sociālais konteksts nosaka pilnīgi visu, ka cilvēkam nav rīcībspējas, nav nekādu cerību, nav iespēju uz pārmaiņām, nav izvēles, es jau sen būtu izdarījusi pašnāvību.
Un mani arī pašu tieši resilience idejas un tādas lietas ļoti interesē.
Un tomēr - sievietei, kura nākusi no vardarbīgas ģimenes, cieš no alkohola un/vai narkotiku atkarības, nav ieguvusi izglītību, ir māte vairākiem bērniem, ir kopā ar vardarbīgu partneri (plus/mīnus šie vai kādi citi mainīgie) - vienā dienā pieņemt lēmumu sākt mainīt savu dzīvi - nav tas pats, kas cilvēkam ar drošu vidi mājās un stabilu darbu pieņemt lēmumu sākt skriet, atmest smēķēšanu vai sākt apmeklēt spāņu valodas kursus. (Un es nekādā ziņā nesaku, ka cilvēkam no relatīvi labvēlīga sociālā konteksta nav problēmu; man patiesībā pašai reāli besī, ja visu šito sajauc kopā un izveido argumentu "tu vienkārši esi slinks ķēms, beidz činkstēt, tu nezini, kas ir īstas problēmas!") Tās vienkārši nav salīdzināmas lietas. Tā ir cita kategorija.
Un man šķiet, ka varoņa, kas izķepurojies no visdziļākās bedres un iet tālāk ar laimīgu smaidu un nezkādām superspējām, tēla veidošana ir sabiedrības morāli kropļojoša. Tā nāk par ļaunu pilnīgi visiem - tiem, kas šo varoņa tēlu iemieso (domāju, ka drusciņ, drusciņ varu runāt no personiskās pieredzes pagātnē, tiem, kas varbūt cenšas, bet tomēr neatbilst visiem parametriem, un tiem, kas vēro no malas - lasa rakstiņus žurnālos un skatās šovus.
Jo šādā gadījumā sabiedrībai nekas nav jāmaina ne attieksmē, ne sociālā atbalsta sistēmās. Mēs vienkārši demonizējām tos, kas izkrīt ārpus "normāla pilsoņa" rāmīša - sabāžam viņus (lielākoties sūdīgās) iestādēs, kuru darbinieki, kā izrādās, pie pirmās iespējas apspriedīs šo cilvēku privātās dzīves kameru priekšā, vai arī - vienkārši iemācāmies viņus nerdzēt. Bet, ja viņiem kaut kā izdodas izķepuroties, tad varam viņiem atvēlēt kādu žurnāla vāku vai raidījuma sēriju. Cik ērti.
8 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}