Es šajā gadījumā komentēju nevis par privātiem stāstiem un to, ka cilvēkiem ir publiskais tēls, bet tieši par to, kā depresijas u.c. tamlīdzīgu pieredžu stāsti tiek reprezentēti publiskajos medijos, ne tikai LV, bet vēl jo vairāk visā Rietumu pasaulē, kur, manuprāt, dominē šādi koncentrēti pozitīvistiskie "varoņtēli" un "varoņstāsti". Pasniegšanas veids, kas reizēm liek justies, ka pat ar depresiju ir jāmāk "pareizi" slimot.