Ir tādas smaržas un garšas, kas man rada nevis vienkārši sajūtu, ka šis man ļoti, ļoti garšo vai patīk, bet tajā garšā vai smaržā ir kaut kas, kas man ir fundamentāli nepieciešams, lai varētu jēgpilni eksistēt.
Ar salviju tas sākās jau bērnībā - ar kaut kādām klepus tabletēm, sīrupiem, varbūt arī tējām, es neatceros. Un tad es nezināju, ka tā ir salvija. Bet man bija skaidrs, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs.
Vēlāk es sastapos arī ar kaut kādiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem, kur klāt bija salvijas ēteriskā eļļa.
Tad es par to atkal aizmirsu. Jo cilvēkiem ir tendence aizmirst svarīgo.
Un tad pirms apmēram mēneša, kad Terapijā vaicāju, kādas zāļu tējas viņiem ir, uzzinājusi, ka ir arī salvijas tēja, protams, tūlīt to izvēlējos. Šķiet vakara gaitā izdzēru tikai divas tasītes, jo paralēli dzēru arī mājas vīnu. Bet es atkal biju atcerējusies, ka salvija ir tā svarīgā lieta. Pajautāju bārmenim, vai es nevaru no viņiem pašu salviju nopirkt, jo, nu, tā ir zāļu tēja, un man besī tirgus, un tā, un es zinu, ka, piemēram, tējas namiņā un arī tajā tējnīcā, kas man diez ko nepatīk un atrodas pie akmens tilta, var nopirkt tējas, bet viņš teica, ka nevarot, bet ka esot vienkārši nopirkt aptiekā. Vai ne? Bet praktiskas lietas nav mana stiprā puse.
Tad bija visādas lietas, bet es visu laiku zināju, ka man jānopērk salvijas tēja. Un šovakar es to beidzot kopā ar acu pilieniem nopirku vietējā aptiekā.

Man vēl negribas iet gulēt, lai varētu izdzert vēl trešo krūzi, kaut arī ļoti nāk miegs un rīt agri atnāks L, un vajadzēs socializēties un pēc tam atgriezties pie b darba rakstīšanas.

No tējām man vēl ļoti garšo lakricas tēja.
Ja es varētu visu laiku dzert abas šīs tējas un visur tās būtu pieejamas, es varbūt pat būtu ar mieru pārstāt dzert kafiju.