šī ir tik saprotama sajūta. pirms telefonzvanu veikšanas es joprojām mēdzu stāvēt ar klausuli sažņaugtu rokā līdz pirkstu kauliņi kļūst balti, un saucējpīkstieni katrs pa nerviem sit ar āmurīti, taču mirklī, kad tu sāc ar sazvanīto būtni runāt, tas kaut kur pazūd. ja ne drošība, tad vismaz "nav jau nemaz tik traki" sajūta ir sākusi parādīties.

taču neuztraukšanās par pareizās reakcijas trūkumu mani gan mazliet biedē. tā šķiet kā padošanās, acu aizvēršana svešām sāpēm. jūtu to arī sevī, un nezinu, cik labi tas ir.