Vakar vakarā izdomāju, ka varētu aiziet uz konferencē pieminēto izstādi Chairman's Tale. Un aizgāju arī. Šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad viena pati esmu muzejā - nu, jo man muzeji principā nepatīk, lielākajā daļā no tiem es neko daudz arī nevaru uztvert, un kāpēc lai es uz tiem ietu - es no vizuālās mākslas tāpat neko nesaprotu.

Varbūt, ka man nebūtu nācis par sliktu iepriekš vairāk palasīt par izstādes konceptuālo uzstādījumu (es gan kaut ko lasīju), bet, kaut arī izstāde veidota no audiovizuālām instalācijām, es, godīgi sakot, neko daudz neuztvēru, un man bija bail iet vienā no telpām, jo tur bija ļoti tumšs (man nepatīk tumšas, nomaļas telpas :D), es arī tobrīd nebiju pavisam droša, vai tā tiešām ir īstā izstāde, un, tā kā tas ir okupācijas muzejs un tur bija kaut kāda ūdensskaņa, iedomājos, ka tā varbūt ir kāda čekas kameru instalācija, un sazin, vai man tur neskries virsū kādas šausmas - es gan zinu, ka par to būtu jābūt brīdinājumiem, bet nu tie mierīgi varētu būt mazu uzrakstiņu formā, bet tad tomēr ieslēdzu telefonā flešlaitu un saņēmos. Bildes un filmu es nesapratu, bet man patika operas daļa, t.i. cita tumša telpa, kur tu esi tādā kā operas ložā un klausies dziesmu. Tur bija tiešām jauki. Tā kā biju vienīgais izstādes apmeklētājs, nosēdēju tur kādas 15 minūtes, grimstot meditatīvās pārdomās.
Muzejā es kopumā jutos neomulīgi, un tur visur bija tumšs, es vairākkārt gandrīz ieskrēju kaut kādos stikla veidojumos.
Es, protams, apmaldījos, gan ejot uz turieni, gan nākot atpakaļ, turklāt, nākot atpakaļ, maldījos diezgan ilgi - tā bija tā absolūti muļķīgā situācija, kurā es zinu, ka pareizais ceļš tepat kaut kur ir, es principā atceros, ka kaut kad esmu pa šīm ielām gājusi, bet tomēr nevaru saprast, kur īsti ir tas parks, kam man jāiet cauri, lai nonāktu pie vecpilsētas. Un neeksistē kaut kas tāds kā "es vismaz atceros pareizo virzienu", jo es neatceros arī virzienu. Bet vismaz būšu nostaigājusi daudz kilometru, un varu nejusties tik slitki par daudzajām stundām pie datora. Žēl tikai, ka, ja man vēl kādreiz vajadzētu iet uz to muzeju, es neatcerētos, kur tas īsti ir un kā es tur aizgāju. :D

Bet kopumā es par šo jūtos ļoti vareni, domāju pameklēt, vai Tallinā ir kaut kas līdzīgs kim vai kāds modernās mākslas muzejs, un varbūt kaut kad aiziet, jo tas man varētu patikt. Man ļoti patīk mana jaunā dzīve, kurā es izdomāju un daru lietas.

Atnācu mājās un uztaisīju taizemiešu zupu.