20 June 2016 @ 10:19 pm
 
Tas, kas man visvairāk nepatīk manā pēdējo gadu ikdienā, ir ne pat tik daudz laika trūkums un nekad nepārvaramais nogurums, bet tas, ka es tajā visā mutulī zaudēju kontaktu pati ar sevi. Un patiesībā - tikai un tieši no tā rodas bailes, neticība saviem spēkiem, nedrošība, sajūta, ka ka tu esi nekam nederīgs ķēms, kas visiem traucē utt. Es vienkārši saploku kā puķe, kas pārāk ilgi palikusi bez ūdens. Un man gribas tikai noliektu galvu un pēc iespējas nepievēršot sev uzmanību pārvietoties no vienas dienas nākošajā. Man tas dabiski galīgi nav raksturīgi, t.i. man ir idejas, plāni un motivācija darīt lietas. Es daru to, kam redzu jēgu un kas man ir svarīgi; arī tad, ja tas kādam pārāk nepatīk. Es principā teiktu, ka uzskatu sevi par cilvēku ar mugurkaulu, bet tad es sapļeckājos par kaut kādu dūņu pikuci - saploku līdz tādam stāvoklim, kurā man neko negribas, ir no visa bail un pārāk bieži gribas izvēlēties vieglāko nevis pareizo ceļu. Nu, labi, var jau būt, ka tas tikai nozīmē, ka es nemaz neesmu no tik izturīga materiāla, kā man gribētos domāt. Lai nu kā - es tādos posmos esmu ļoti nelaimīga, un, ja vienīgais, ko es varu darīt, ir to skaļi pateikt, tad arī tas man liekas ļoti būtiski. Es tā neesmu ar mieru, ja.
 
 
( Post a new comment )
briinumcepuminjsh[info]french_mime on June 20th, 2016 - 11:10 pm
Tieši tik nopietni tas arī ir un manuprāt ar mani tas jau ir noticis. Ja tu ilgi piespied sevi darīt kaut ko, kas tev ļoti nepatīk un ignorē intuīciju vai pazīmes, ka tavs prāts un ķermenis protestē, nereflektējot par to, kāpēc, tu continuously lauz savu garu un lemtspēju un padari sevi vieglāk kontrolējamu.
(Reply) (Parent) (Link)