01 November 2015 @ 09:28 pm
 
Es zinu, ka daļēji mana problēma ar universitāti ir psiholoģiska, t.i. es nespēju par lietām atgādināt tik bieži un daudz, lai cilvēki saprastu, ka tas būs tik apnicīgi, ka labāk jau padomāt laikus. Jo tas nav man raksturīgi, un es tiešām mēdzu par lietām ļoti pārdzīvot.
Piemēram, ja es sastopos ar kaut ko miljono reizi, piemēram, bilde-teksts seminārtekstu, es saprotu, ka tūlīt jāraksta un jāsaka "kā jau Jūs zināt, šādu formātu es nevaru lasīt, kā mēs šo risināsim...?", jo tā ir vienīgā racionālā rīcība. Tāpat es saprotu, ka šī nav vienīgā lieta, par ko domāt, turklāt, ja kādam kaut kas arī nebūs bijis skaidrs vai saporotams, šis cilvēks man neko, visticamāk, nepārjautās, iemesli droši vien tam ir dažādi.
Bet es mēdzu šeit saskatīt sekojoišus vēstījumus:
*šie cilvēki par mani smejas, jo es jau esmu piecpadsmitreizes teikusi, ka šī ir problēma, un bijusi gatava paskaidrot, kāpēc
*droši vien ar šo viņi vēlas man darīt zināmu, ka negrib, ka es piedalos viņu semināros un citās aktivitātēs
Un es saprotu, ka, izņemot to vienu gadījumu, kad šis vēstījums ir ticis nepārprotami noformulēts, tā, ļoti iespējams, nav, bet man vienmēr nav spēka būt superracionālai un visu saprast, reizēm es vienkārši esmu nogurusi un bēdīga.

Un šajā semestrī viss ir kļuvis daudz, daudz labāk, bet tāpat ir šie brīži, kad es vienkārši nesaprotu, kā man vajadzētu reaģēt.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on November 1st, 2015 - 10:42 pm
t.i. man visu laiku ir neērti atgādināt - gan, jo es esmu tas apgrūtinājums, gan jo sanāk, ka es te moralizēju un piesienos (es nemoralizēju un nepiesienos, bet es mēdzu tā justies).
(Reply) (Parent) (Link)