Sapnī man piederēja ērģeles (man tās kāds bija uzdāvinājis vai atstājis mantojumā, to vairs neatceros), tad nu es izdomāju, ka man vajadzētu mācīties tās spēlēt, bet izrādījās, ka kaut kāda koka detaļa (es nezinu, kā to sauc, un vai tā vispār tiešām bija autentiska ērģeļu detaļa, jo par ērģelēm neko daudz nezinu) izrādījās salūzusi, un tad nu es staigāju apkārt pa visādām iestādēm un remontdarbnīcām un mēģināju apvaicāties, vai to būtu iespējams salabot. Nez, kāpēc kādā brīdī biju iegājusi iestādē, kas varēja būt vai nu grāmatnīca vai bibliotēka, un, parādījusi darbinieciei detaļu, apvaicājos, vai to nevarētu te salabot, viņa apskatīja un teica, ka pati nevarēs, bet pagrabā viņiem esot automehāniķa darbnīca, un viņa domā, ka tur noteikti varēšot salabot, tad nu es aizgāju uz tumšu un visai bīstama paskata ūķi, kur ap galdu sēdēja aizdomīga paskata kompānija, kaut ko ēda un no stikla pudelēm dzēra caurspīdīgu šķidrumu. Man, protams, radās zināmas šaubas, vai šī ir piemērotākā vieta, kur labot ērģeles, bet es tomēr nolēmu apjautāties, ja jau esmu atnākusi, vīrietis, kurš laikam bija darbnīcas saimnieks, tūlīt teica, ka, protams, varēs salabot, un tur pat pie galda, pa laikam iedzerot no pudeles un ar nazi un dakšīņu turpinot pusdienot, paralēli sāka labošanas darbus, viskautko skrūvējot un ķimerējoties ar dažādiem instrumentiem. Pārējā kompānija tikmēr sāka mani iztaujāt par manu dzīvi un izteikt dažādus ar manām atbildēm saistītus komentārus, kādā brīdī mehāniķis pacēla acis no salūzušās ērģeļu detaļas un teica "bet tas, ka tu spēlē ērģeles, gan ir ļoti pareizi", šis komentārs man lika nokaunēties, jo patiesībā jau es ērģeles nespēlēju gan, es pat nebiju ķērusies pie macīšanās, bet man, nez kāpēc likās svarīgi norādīt, ka ar kādu no mākslas veidiem es nodarbojos gan, tāpēc iečiepstējos "bet es arī rakstu", uz ko saņēmu nicīgu atbildi "protams, kas ta tev liedz rakstīt!", no kuras bija skaidri noprotams, ka rakstīšana jau nu gan ērģeļu spēlēšanai nestāv ne tuvu.