Es aizvien sliecos domāt, ka kristietība ir individuāla prakse, kurā kolektīva sanākšana ir svarīga tik, cik kopīga lūgšana kliedē vientulību un tajā, ka satiec citus, kuri saka- kristietība ir individuāla prakse, nepanesama, nepiepildāma, neiespējama, bet, ja Dievs dos spēkus, es nekad nebeigšu mēģināt.

Jo, kas to zina, ko samarieša laikā rakstīja "internetos, nevar zināt, ko viņš pats komentēja, ko teica viņam svarīgi garīgie čiekuri, naids tur kūsāja ne pa jokam (un neba es pati šajās dienās spēju noturēties neiesaistīties fb diskusijās, un nolaisties tajās diezgan zemu, lai uzvarētu māmiņas, kas baidās un skauž bēgļu bērniem 70e), bet viss vienalga samarietim izšķīrās uz ceļa, tur, kur neviens neredzēja, tas bija personisks lēmums. Tādēļ es vairs nemetos iekša diskusijās, jo, tie visi ir tikai vārdi, mani pareizie, skaistie, pamatotie, pretinieka stulbie, ļaunie. Bet uz ceļa, es varu paiet garām, bet viņš nē.