es nezinu, cik lielā mērā šo izraisa mans ieraksts un iekomentēšu tā, it kā nebūtu izraisījis (jo tur diskusija aizgāja ļoooooti tālu no sākotnējā punkta, kas arī bija ok)

enīvej, es domāju, ka "upura" izvēle ir ļoti privāta padarīšana, ko no malas ir baisi grūti apspriest.

reizēm tas ir par norobežošanos, sevis aizsargāšanu un izvairīšanos no bīstamām situācijām. un reizēm tas ir pareizi.

bet man pēdējā laikā stāsts tikpat bieži, ja ne vēl biežāk, ir par bruņu noņemšanu, atklātību, ievainojamību un uzticēšanos; par ticību sev un savam spēkam, kas ļaus dīlot ar lietām, kuras agrāk būtu mani sagrāvušas.

un pateikt "man šis sāp" var būt pirmais solis ārā no upura lomas - jo upuris bieži vien klusē un izliekas, ka nekas nav noticis, lai izvairītos no realitātes.

"man sāp" var būt nevis "žēlojiet mani un pamāciet mani, kā tālāk dzīvot", bet "whoa, es augu un mainos, un tas ir scary un amazing, un man nav kauns jums pateikt, ka tā ir"