Es ar šo visu ļoti identificējos, īpaši to daļu beigās, kur ietverts jautājums par to, kā var zināt, kura personības daļa ir īsta; es arī ļoti skaidri apzinos sevī apmēram šādus divus tipus.
Man arī šo lasīt šķiet mierinoši to pašu iemeslu dēļ, kā jebkādu (slimības) pieredzi (un tas, ka tā ir slimība pat šajā gadījumā ir sekundāri, jo, man liekas, ka te viss lielā mērā atkarīgs no tā, kā mēs uz to raugāmies), bet citu cilvēku pieredze kaut kādā jocīgā veidā leģitimizē paša pieredzi, tad, kad tu saproti, ka pasaulē ir vēl citi cilvēki, kuri jūtas līdzīgā veidā, tad mazliet mazāka kļūst tā sajūta, kāda man bieži ir, proti, "pasaule mani uzskata par muļķīgu un slinku cilvēku, kas nevar reiz saņemties un tikt galā ar lietām".

Es vienā posmā ļoti daudz skatījos visādus video par visually impaired cilvēkiem un to, kā viņi dīlo psiholoģiskas problēmas un nedrošības, jo tas man palīdzēja sev to visu kaut kā aktualizēt, jo parasti jau ir tā sajūta "man nav laika un spēka ķēpāties ar to, ka man ir bail un es par daudz ko jūtos nedroši, man ir jātiek galā ar visādām praktiskām lietām", bet caur citu cilvēku sāstiem tu apzinies, ka tas, kas ar tevi notiek, noteikta konteksta ietvaros ir pilnīgi normāli un dabiski, un arī, ja nerodas resursi to visu kaut kā jēdzīgi risināt, tu vismaz vari samazināt vainas sajūtu par to, ka esi muļķīgs un smieklīgs cilvēks, kas nevar saņemties.

Man slimības pieredzes, neatkarīgi no tā, vai es ar tām varu identificēties un vai es vispār piekrītu tam, ka konkrētu sajūtu vai simptomu kopums tiek definēts kā slimība, palīdz vairot iejūtīgumu pret pasauli, citiem cilvēkiem un pašai pret sevi - kaut kā palīdz labāk saprast, ka viss nav tik vienkārši, un lietas nav tikai "pareizas" vai "nepareizas".