Nez, es esmu ļoti emocionāla un lietas mēdzu uztvert pārmēru jūtīgi, tāpēc par vainas (sevis vainošanas) trūkumu savā dzīvē nesūdzos, un es uzskatu, ka man nemaz nav nepieciešams, lai ārēji faktori "vainu" vēl vairāk pastiprinātu.

Un vispār - tad, kad es domāju racionāli, man šķiet jēdzīgāk, nevis operēt ar tādiem konceptiem kā grēks, vaina un sods, bet gan domāt, ko varētu darīt, lai pieļautās kļūdas vērstu par labu vai vismsaz nepieļautu līdzīgas kļūdas nākotnē.

Es vienkārši neredzu, kā koncentrēšanās uz vainu var palīdzēt kaut ko mainīt uz labu.