Uf. No manas īsās un šausmīgās pieredzes :)
1) noslēgtība nenāks par labu tam, ko saka par tevi; cilvēki tik un tā stāstīs stāstus par tevi, tikai tajā mirklī tu to vairs nevarēsi kontrolēt un pat uzzināt, kādi ir šie stāsti (plus tie, kas vai nu ir taktiski, vai kas nav taktiski, bet ļoti cenšas tādi būt, turēs muti, bet visādi "ooooo, viņa ir PUSAKLA" runās).
2) that said, noslēgtība var nākt par labu tev; ielīst alā, aplaizīt brūces = kruta un vajadzīgi
3) es parasti cenšos domāt par interviju nevis kā "sevis kā cilvēka raksturojumu", kas vienkārši nav ietverams vienā rakstā (džīzas, es visu laiku mēģinu rakstīt par "sevi", bet kaut kā ar 4 pabeigtām grāmatām nepietiek), bet gan kā par momentuzņēmumu, nu no tiem polaroīdiem. "Tas es biju šajā mirklī", "šis stāsts par sevi man šobrīd šķiet svarīgs un jauns". palīdz sākt teikumus ar tādām frāzēm kā "šobrīd es jūtos..." vai "patlaban ir tā, ka..."
4) attiecībā uz žurnālistiem defoltais stāvoklis diemžēl ir "muļķis un/vai kretīns". Tajos nedaudzajos gadījumos, kad tā nav, to faktiski var ļoti ātri aptvert jau no žurnālista paša attieksmes
5) man nenormāli, NENORMĀLI palīdz doma par to, ka es taču šito stāstu nevis žurnālistam, bet lasītājiem. T.i., es iedomājos kādu nebūt "savu lasītāju", kas ir tā žurnāla auditorija more or less, un vienlaikus tādu, kam es gribu kaut ko izstāstīt, un žurnālistu kā tādu sabojātu tranzistoru, kas lielu daļu manis teiktā nogalinās ar čerkstoņu vai nepārraidīs vispār.
6) koncentrēties, netērēt enerģiju pļāpām ar žurnālistu, netērēt enerģiju vispār nekam liekam. (šitais ir riktīgi grūti, jo tu totāli nolasīsies kā "nepieklājīga" vai "vēsa", bet fuck that, cilvēki te ir atnākuši strādāt, nevis pačalot.) nekautrēties ievirzīt interviju tajās sliedēs, kurās patīk. (Toms reizēm reāli rēc par to, ka man žurnālists ir uzdevis vienu jautājumu - uz kuru es neesmu gribējusi atbildēt kaut kādu iemeslu pēc - un es atbildu kaut ko pilnīgi citu. Un žurnālists to pat nav piefiksējis, vai arī, ja ir piefiksējis, tad mans stāsts ir bijis pārāk interesants, lai to izmestu. Ir kaut kādi pāris žurnālisti, kas par visām varītēm centīsies izdabūt no tevis ārā "pareizo" atbildi, kuru grib dzirdēt, un reizēm tā arī pateiks, lol :D bet nu to var pamanīt.)
7) iemācīties runāt daudzmaz pilnos, noslēgtos teikumos. tā ir prakse un treniņš, protams, un man ne vienmēr izdodas, bet es parasti mēdzu iztēloties, kāda varētu būt struktūra tam teikumam, ko es pasaku, un tad secīgi arī izsaku, cerot, ka nesapīšos vārdos. ja nezina, ko teikt, vai kādam jābūt nākamajam vārdam, jāklusē. same shit, ja baidies/esi uztraukusies/jautājums tevī rada paniku vai aizdomas