Kā man nepatīk, kā žurnālisti sagroza un interpretē lietas. Bet ok - tas var palīdzēt ļoti kritiski paskatīties uz to, ko raksta prese.

Un es pieļauju, ka šis ir kaut kas tāds, ko iemācās ar laiku - neteikt intervijās neko tādu, ko tu negribētu, lai publicē presē. Bet es neprotu runāt tik savākti un strukturēti. Videointervijā ir daudz labāk, jo tur tu piedomā daudz vairāk, plus, man runāt par lit. ir simtrreiz vieglāk, nekā par savu dzīvi (tieši tā ir sensitīva informācoija, un es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem tā ir vajadzīga). Mani parasti neinteresē cilvēku dzīve, ja vien tie nav mani draugi, mani interesē tas, ko viņi dara. Tb - es drīzāk alsītu viņu grāmatas, nekā intervijas.

Es, piemēram, nesaprotu, kuru interesē mans tīklenes plīsums vai mans mental health mājasdarbs, kru es pat vēl neesmu sākusi pildīt (nu, labi man ir informanti), bet enīvej.